Tehanu

Tenara paslēpa zīmīti meitenes kabatā, apskāva vin^ noskūpstīja un palaida. Terru devās projām un tagad vairs nebija ne sakumpusi, ne sagriezusies sāniski, bet skrēja brīvi un viegli viņa lido, Tenara nodomāja, redzēdama kā meitene pazūd vakara gaismā aiz tumšās durvju aplodas, lidodama kā putns, kā pūķis, kā bērns, kā brīva būtne.

8. Vanagi

Terru drīz bija atpakaļ ar Zvirbuļvanaga atbildi: Viņš teica, ka šovakar iešot prom.

Tenara to apmierināta noklausījās, juzdamās atvieg­lota, ka Geds pieņēmis viņas plānu un drīz aizkļūs prom no šiem sūtņiem un ziņām, kas viņu tā biedēja. Bet, kad vina bija pacienājusi Niedri un Terru ar atnesto varžu kāju mielastu, nolikusi Terru gulēt, nodziedājuši viņai dziesmu un palikusi sēžam viena bez lampas un pavarda uguns, viņas sirdi sāka mocīt bažas. Geds ir projām. Viņš nav stiprs, viņu moka apjukums un neziņa, viņam vaja­dzīgi draugi, un tagad viņš aizsūtīts projām no tiem, kuri ir un kuri gribētu būt viņa draugi. Viņš ir projām, bet viņai jāpaliek tepat, jāattur dzinējsuņi no viņa pēdām un vismaz jāuzzina, vai tie grasās palikt Gontā vai dosies atpakaļ uz Havnoru.

Geda panika un viņas pakļaušanās tai tagad sāka lik­ties gluži nesaprātīga, un tikpat nesaprātīga un nereāla likās ari iespēja, ka viņš patiešām varētu būt devies ceļā. Drīzāk viņš liks lietā savu atjautību un paslēpsies turpat kaut kur Sūnas mājās, turklāt tā ir pēdējā vieta visā Jūrzemē, kur karalis varētu sadomāt meklēt arhimagu. Daudz labāk būtu, ja viņš paliktu tur līdz karaļa sūtņu aizbraukšanai. Pēc tam viņš varētu atgriezties šeit,

Ogiona mājās, kurām viņš ir piederīgs. Un viss turpinātos tāpat kā līdz šim viņa rūpētos par Gedu, līdz viņš atgūs spēkus, bet Geds spirdzinātu viņu ar savu nenovērtējamo klātbūtni.

Zvaigznes durvju spraugā aizsedza ēna. Cst! Vai tu vēl neguli? Istabā ienāca Sūnas tante. Tā, prom ir, viņa noteica noslēpumainā un pacilātā balsī. Aizgāja pa veco meža ceļu. Teica, ka rit iešot lejā uz Vidusielejas ceļu, garām Ozolu Avotiem.

-    Labi, — sacīja Tenara.

Izturēdamās pārdrošāk nekā parasti, Sūna bez uz­aicinājuma apsēdās. Es viņam iedevu līdzi klaipu mai­zes un siera gabalu ceļam.

-   Paldies, Sūna. Tas bija labi darīts.

-       Gohas kundze, Sūnas balss tumsā ieskanējās stiepti un dziedoši kā viņas burvestību meldijas. Es tev kaut ko gribēju pasacīt, mīlulīt, kauču nemēģināšu iet tālāk par to, ko zinu, jo es zinu, ka tu esi dzīvojusi starp lieliem ļaudīm un pati bijusi liela viņu vidū, un šī doma aizdara manas lūpas. Un tomēr es zinu, ka ir lietas, ko tu nevari zināt ar visām savām iemācītajām rūnām un Senvalodu, un visām zinībām, ko tu esi ieguvusi no gud­rajiem tur, svešajās zemēs.

-   Tā ir, Sūna.

-    Nu tad labi. Redzi, kad mēs runājām par to, ka burve pazīst burvi un spēks pazīst spēku, un es teicu par viņu, kurš tagad ir devies ceļā, ka viņš vairs nav mags, lai kas viņš būtu bijis, un tu to joprojām noliedzi… Bet man bija taisnība, vai ne?

-Jā.

-   Jā. Taisnība.

-    Viņš pats man to pateica.

Skaidrs, ka pateica. Viņš nemelo un nestāsta, ka tas irtā un šis ir šitā, līdz otrs vairs nezina, kurā galā taisnība. Tas nu man jāteic viņam par labu. Un viņš nav ari no tiem, kas mēģinās vilkt pajūgu bez vērša. Bet es teikšu skaidri un gaiši: es priecājos, ka viņš ir prom, jo tas nu vairs neiet, tas nekā vairs neiet tagad, kad ar viņu viss ir citādi, nekā bijis.

Tenara nesaprata, ko vecā sieviete runā, un skaidrs likās vienīgi salīdzinājums ar vērsi un pajūgu. Es ne­zinu, kāpēc viņš tik ļoti baidās, Tenara teica. Tas ir, es itin kā zinu, bet nesaprotu, kāpēc viņam jāmokās ar tādu kaunu. Un es zinu, ka viņš domā: viņam vajadzēja nomirt. Bet man visa saprašana par dzīvi ir tāda, ka jādara savs darbs un ka to var padarīt. Tas ir prieks, gandarījums un viss pārējais. Un, ja cilvēks nevar darīt savu darbu vai tas tiek atņemts, kāda tad vairs jēga? Kaut kas ir vajadzīgs…

Sūna klausījās un māja ar galvu kā dzirdēdama gudrus vārdus, bet pēc neliela klusuma brīža viņa teica: Skaidrs, ka ir dīvaini vecam vīram būt par piecpadsmit gadus vecu zēnu!

Tenara gandrīz pajautāja: "Par ko tu runā, Sūna?" bet kaut kas viņu atturēja. Viņa aptvēra, ka visu laiku klausās, vai neizdzirdēs Gedu nākam mājās no saviem kalnu klejojumiem, ka klausās, vai neizdzirdēs ieska­namies viņa balsi, un apjauta: viņas fiziskā esība noliedz Geda prombūtni. Tenara spēji paskatījās uz burvi, kura kā bezveidīgs, izplūdis melnums tumsnēja virs Ogiona krēsla blakus izdzisušajam pavardam.

Ak! Tenara klusi izsaucās, juzdama, ka prātu pārņem milzums svarīgu domu vienlaikus.

_ Lūk, kāpēc, viņa noteica. Lūk, kāpēc es nekad…

Krietnu brīdi klusējusi, viņa jautāja: Vai viņi… vai burvji… vai tā ir burvība?