Tehanu

Vīrietis nolaida roku lejā un, nekustīgi stāvēdams, no­lūkojās putnam pakaļ. Ari meitene un sieviete stāvēja nepakustēdamās. Vienīgi putos lidoja, lidoja brīvi, līksmi un aizrautīgi."Viņš reiz atlidoja pie manis piekūna izskatā kā klejotājpiekūns," kādā ziemas dienā bija teicis Ogions, sēdēdams pie pavarda uguns. Pirms tam viņš bija stāstījis Tenarai par Pārvērtību burvībām, par apveidu mainām, par magu Bordžeru, kurš bija kļuvis par lāci. "Viņš atli­doja pie manis no ziemeļrietumiem un apmetās man uz rokas. Es ienesu viņu te iekšā, pie pavarda uguns. Viņš nespēja runāt. Tā kā es viņu pazinu, es varēju viņam palī­dzēt; viņš spēja nomest piekūna izskatu un atkal kļūt par cilvēku. Taču viņā vienmēr palika kaut kas no vanaga. Dzimtajā pusē viņu sauca par Zvirbuļvanagu, jo savvaļas vanagi paklausīja viņa saucienam un lidoja klāt. Kas mēs esam? Ko tas nozīmē būt cilvēkam? Pirms viņš ieguva savu vārdu, pirms ieguva savas zināšanas un savu spēku, viņā jau mājoja vanags, cilvēks, mags un vēl kas vai­rāk to, kas viņš bija, mēs nevaram nosaukt vārdā. Un tāpat ir ar mums visiem."

Meitene, kura sēdēja pie pavarda, bija lūkojusies ugunī, klausījusies un acu priekšā redzējusi vanagu, redzējusi cilvēku un putnus, kas pēc viņa sauciena lido šurp, dzirdēdami savus īstos vārdus, vēzēdami spārnus un ar asajiem nagiem ķerdamies viņa piedurknē; viņa bija redzējusi pati sevi kā vanagu kā brīvu savvaļas putnu.

7. Peles

Kādu pēcpusdienu pie viņiem atnāca Taunsends, aitu tirgonis, kurš bija aiznesis Ogiona ziņu Tenarai uz Vidusielejas mājām

—        Vai tagad, kad valdnieks Ogions ir miris, tu pārdosi viņa kazas?

—Varbūt, — Tenara bez īpašas intereses atbildēja. Patiesībā viņa jau labu laiku prātoja, kā tiks ar visu galā, ja paliks Re Albi mājās. Kā visiem burvjiem, Ogionam bija palīdzējuši cilvēki, kuriem kalpoja viņa prasmes un spēks, — šai gadījumā gandrīz visi Gontas iedzīvotāji. Viņam būtu vajadzējis tikai palūgt, un viss vajadzīgais ar pateicību tiktu sagādāts, jo ikvienam šķita izdevīgi iemantot maga labvēlību, taču Ogionam nekad neva­jadzēja lūgt. Drīzāk notika tā, ka viņam vajadzēja izdalīt citiem pārbagāti sanesto ēdienu, apģērbu, darbarīkus, lopus un visus citus praktiskos un skaistuma priekšmetus, kas viņam tika piedāvāti vai vienkārši atstāti pie durvīm — Ko es ar to lai iesāku? — viņš mēdza neziņā jautāt, stā­vēdams un turēdams rokās kasti ar pikti čiepstošiem cāļiem, prāvu auduma baķi, māla podu kaudzi vai konser­vētas bietes.

Bet Tenara savu iedzīvi bija atstājusi Vidusielejā. Kad vajadzēja tik piepeši no turienes aiziet, viņa nebija domājusi par to, cik ilgi vajadzēs palikt šeit Viņa nebija paņēmusi Ildzi no Krama mantotos septiņus ziloņkaula gabalus, un šai naudai tikpat nebija īpašas vērtības tā noderētu vienīgi tad, ja viņa gribētu pirkt zemi vai lopus vai ari pirkt no kāda Gontas ostas tirgoņa zvērādas vai Lorbanerijas zīdus, ko tie palaikam piedāvāja Gontas ba­gātajiem zemniekiem un kungiem Krama saimniecība bija devusi visu, kas viņai un Terra vajadzīgs, lai abas būtu paēdušas un apģērbtas, bet Ogiona sešas kazas un sīpolu un pupu dobes bija kalpojušas drīzāk vaļaspriekam nekā vajadzībai. Tenara ilgāku laiku bija iztikusi no Ogiona pieliekamā krājumiem, no dāvanām, ko ciemata ļaudis viņai atnesa, godinādami veco vīru, un no Sūnas tantes devības. Vēl vakar burve bija teikusi: Mīlulīt, mana vista ar raibo kaklu izperējusi cāļus, un, kad tie būs drusku ap vēluši es, es tev atnesīšu kādu pārīti. Mags negribēja, teica, ka tie esot trokšņaini un dumji, bet kas tā par māju, kurā nav neviena cāļa?

Sūnas pašas vistas netraucēti staigāja pa viņas māju iekšā un ārā, gulēja viņas gultā un neiedomājami papil­dināja tumšās, piedūmotās, tvanīgās istabas smaku buķeti.

-  Brūnbaltais, gadu vecais kazlēns noteikti izaugs par labu piena kazu, — Tenara teica vīrietim ar asajiem vaibstiem

-   Es domāju, ka varbūt ņemtu visas, viņš atbildēja. -Te jau piecas vai sešas laikam tikai ir?

-   Sešas. Tur, ganībās, ja gribi apskatīt tuvāk.

-   Jā, to es gribētu gan. Tomēr viņš nekustējās. Ne viens, ne otrs nesteidzās rīkoties.

-   Vai redzēji to lielo kuģi, kas iebrauca ostā? Taunsends noprasīja.

Ogiona māja pavērās uz rietumiem un ziemeļiem, un no tās varēja redzēt tikai klinšaino zemieni pie līča

mutes Bruņuklintis, taču no ciemata vairākās vietās atklājās skats lejup uz stāvo ceļu, kurš veda uz Gontas ostu, un varēja redzēt pat kuģu piestātnes un visu līci. Kuģu vērošana bija Re Albi iecienīta nodarbošanās. Parasti uz soliņa aiz smēdes, kur varēja vislabāk redzēt, sēdēja pāris večuku, kuri varbūt nekad mūžā nebija mē­rojuši piecpadsmit līkumotās jūdzes lejup līdz Gontas ostai, un pastāvīgi vēroja kuģu piebraukšanu un aiz­braukšanu —svešādu un tomēr pazīstamu ainu, izrādi viņu priekam.

-    No Havnoras, kalēja puika teica. Viņš bija lejā ostā, kaulējās par metāla stieņiem Atgriezās vēlu vakarvakarā. Tas lielais kuģis esot no Havnoras Lielās ostas, viņš teica.