Tehanu

Tad viņš piecēlās kājās. Viņa balss drebēja. Bet vai tad tu… vai tu neredzi? …Tas viss ir beidzies… man nekā vairs nav!

Tenara sēdēja, nenovērsdama skatienu no Geda un cenzdamās saredzēt viņa seju.

-   Man nav vairs nekāda spēka man nav nekā. Es to atdevu… iztērēju… visu, kas man bija… lai aizvērtu… un tāpēc… tāpēc viss ir beidzies, viss pagalam!

Tenarai gribējās noliegt dzirdēto, taču viņa to nespēja.

-  Tas bija tāpat kā izliet mazu drusciņu ūdens, — viņš teica, tasi ūdens smiltīs. Sausajā zemē. Man tas bija jādara. Bet tagad man nav vairs atlicis nekā, ko dzert. Un ko tas deva, ko mainīja — viena tase ūdens visā tuksnesī? Vai tuksnesis tāpēc ir zudis? "Ā! Klausies!" tā man vienmēr Čukstēja no durvju viņas puses. "Klausies, klausies!" Un es aizgāju uz sauso zemi, kad biju vēl jauns. Un tur es to sastapu, kļuvu par to, savienojos ar to ar savu nāvi. Tā deva man dzīvību. Ūdeni, dzīvības ūdeni. Es biju strūklaka, avots, kas plūst un dod. Bet tur avoti netek. Viss, kas man beigās atlika, bija viena tase ūdens, un man to vajadzēja izliet smiltīs, sausās upes gultnē,

tumsā starp klintsakmeņiem. Un tas ir projām. Tā vairs nav. Viss ir beidzies.

No Ogiona un Geda stāstiem Tenara zināja pietiekami daudz, lai saprastu, par kādu zemi viņš runā, un,kaut gan viņš runā tēlos, Šie tēli nav patiesības aizsegs, bet pati patiesība tāda, kādu viņš to pazinis. Tenara saprata arī to, ka jānoliedz viņa teiktais, kaut arī tā būtu patiesība. Tev vajadzīgs laiks, Ged, viņa teica. Atgriešanas ļ no nāves nozīmē ilgu ceļojumu pat pūķa mugurā. Tagad  tev vajadzīgs laiks. Laiks un miers, klusums, atpūta. Tu esi ievainots. Laiks tevi izdziedēs.

Viņš ilgi stāvēja tajā pašā vietā un klusēja. Tenarai šķita, ka viņa pateikusi īstos vārdus un devusi viņam mazliet mierinājuma. Taču beidzot viņš ierunājās:

-   Tāpat kā to meiteni?

Šis nazis bija tik ass, ka viņa pat nejuta to ieurbjamies savā miesā.

-   Es nesaprotu, viņš teica tādā pašā klusā, neskanīgā balsī, kāpēc tu viņu paņēmi, labi zinādama, ka viņa I nav izdziedināma. Zinādama, kāda būs viņas dzīve. Laikam jau tas piederēja pie tā laika, kurā mēs dzīvojām pie tumsības laika, iznīcības laika, bojāejas laika. Droši vien tu viņu paņēmi tā paša iemesla dēl, kura dēļ es devos pretī savam ienaidniekam tāpēc ka citādi nebija iespējams. Un tā nu mums jādzīvo jaunajā laikā ar savām ļaunuma uzvaras trofejām. Tev ar savu apdegušo bērnu un man ar pilnīgu tukšumu.

Izmisums mēdz runāt vienmuļā, rāmā balsī.

Tenara pagriezusies paskatījās uz maga zizli tumšajā kaktā pa labi no durvīm, taču tajā nebija gaismas. Nūja bija pilnīgi tumša no iekšpuses un no ārpuses. Pa atvēr­tajām durvīm varēja redzēt dažas augstas, blāvas zvaigznes. Tenaras skatiens kavējās pie tām. Viņai gribējās zināt,

kas tās par zvaigznēm. Viņa piecēlās un, taustīdama ceļu, devās gar galdu uz durvju pusi. Ārā bija sabiezējusi migla, un redzēt varēja tikai nedaudzas zvaigznes. Viena no tām, ko Tenara bija redzējusi pa atvērtajām durvīm, bija baltā vasaras zvaigzne, kuru Atuanā, turieniešu valodā, sauca par Tehanu. Tenara nezināja, kā Tehanu sauc šeit, hardiešu valodā, un kāds ir tās īstais vārds, kā to dēvē pūki. Viņa zināja tikai to, kā šo zvaigzni būtu saukusi viņas māte: Tehanu, Tehanu. Tenara, Tenara…

-  Ged, viņa nepagriezdamās jautāja no durvju pu­ses, kas tevi audzināja, kad tu biji bērns?

Viņš pienāca un apstājās Tenarai blakus, un ari viņa skatiens pievērsās dūmakas aizplīvurotajam jūras ap­vārsnim, zvaigznēm un tumšajiem Gontas kalna apvei­diem, kas pacēlās pār viņiem.

-Tā īsti neviens, Geds atbildēja. Mana māte no­mira, kad es biju pavisam maziņš. Man bija vairāki ve­cākie brāļi. Es viņus neatceros. Vēl bija mans tēvs, kalējs. Un manas mātes māsa. Viņa bija Desmit Alkšņu burve.

-   Sūnas tante, Tenara piemetināja.

-   Jaunāka. Viņai bija spēks.

-   Kāds bija viņas vārds?

Geds klusēja.

-   Es neatceros, viņš lēni teica.

Pēc kāda laika Geds piebilda: Viņa man mācīja vārdus. Piekūns, medību piekūns, ērglis, zivjērglis, kli­jāns, zvirbuļvanags…

-    Kā jūs saucat to zvaigzni? To balto, tur augšā.

-    Gulbja Sirds, paskatījies turp, Geds atbildēja. Desmit Alkšņos to sauca par Bultu.

Tomēr viņš nesacīja tās vārdu Radīšanas valodā un nenosauca ari burves mācītos vanaga, piekūna, ērgļa, zvirbuļvanaga īstos vārdus.

—        Tas, ko es teicu… tur iekšā… viss bija nepareizi Geds klusi sacīja. Man vispār nevajadzēja runāt. Piedod!

-   Ja tu negribi runāt, kas man cits atliek kā aiziet no tevis? Tenara pagriezās pret viņu. Kāpēc tu vienmer domā tikai par sevi? Vienmēr par sevi! Izej uz bridi ārā! viņa pikti uzsauca. Es gribu likties gulēt.

Apmulsis, murminādams neskaidrus atvainošanas vārdus, viņš izgāja ārā, un Tenara, iedama uz guļamo nišu, nometa apģērbu un ielīda gultā, kur tūdaļ paslēpa seju Terru zīdainā pakauša maigajā siltumā.

"Zinādama, kāda būs viņas dzīve…"