Tehanu

-    Jā. Ej vien, Geds atbildēja, un viņa devās projām, domādama, cik vienaldzīgi vīrietis uztver neizbēgamas saistības, kas regulē sievietes dzīvi: vienmēr kādam jāpaliek aizmiguša bērna tuvumā, viena cilvēka brīvība nozīmē kāda cita nebrīvību, ja vien netiks sasniegts kāds mūžam mainīgs un kustīgs līdzsvars, tāds kā ķermeņa līdzsvars, ejot uz priekšu, kā šobrīd viņai, balstoties pēc kārtas uz abām kājām; viena, tad otra, vingrinājums apbrīnojamajā staigāšanas mākslā… Tad Tenaras domas pārņēma debesu arvien košākās krāsas un maigais, neat­laidīgais vējš. Viņa gāja uz priekšu, neļaudamās tēlainai jūsmai, līdz sasniedza smilšakmens klintis. Tur Tenara apstājās un nolūkojās, kā saule paslēpjas rāmajā, rožsārtajā dūmakā.

Viņa notupās un vispirms ar skatienu, pēc tam ar pirkst­galiem atrada klintī garu, seklu vagu, kas sākās no pašas klints malas: Kalesina astes nospiedumu. Vēl un vēlreiz Tenara pārlaida tai roku, lūkodamās mijkrēslī un sapņo­dama. Vienubrīd viņa ierunājās. Šoreiz vārds nebija kā uguns mutē, bet šņācoši un klusi izlīda no mutes: Kalesin…

Tenara paskatījās uz austrumiem. Gontas kalna ga­lotne virs mežiem bija sarkana no gaismas, kas spīdēja šeit, lejā. Pamazām krāsa nobālēja. Viņa novērsās un,

paskatīdamās vēlreiz atpakaļ, redzēja, ka virsotne kļuvusi pelēka, izplūdusi un mežotās nogāzes satumsušas.

Tenara gaidīja vakarzvaigzni. Kad tā iemirdzējās virs dūmakainās krēslas, viņa lēni devās uz mājām.

Uz mājām un tomēr ne uz mājām. Kāpēc viņa dzīvo šeit, Ogiona mājās, nevis pati savējās, kāpēc gādā par Ogiona kazām un sīpoliem, nevis par savu dārzu un ga­nāmpulku? "Gaidi," viņš bija teicis, un viņa bija gaidījusi; pūķis bija ieradies, un Geds tagad ir vesels pietie­kami vesels. Viņa savu ir padarījusi. Viņa ir gādājusi par šo māju. Tagad viņa vairs te nav vajadzīga. Laiks doties projām.

Bet, līdzko Tenara iedomājās, ka jāiet projām no šī augstā klints līdzenuma, šīs vanaga ligzdas, un atkal jādodas uz zemieni, uz ērtajiem laukiem un tīrumiem, uz aizvēja pasargāto iekšzemi, viņai kļuva skumji un sa­žņaudzās sirds. Kur paliks sapnis, ko viņa te sapņoja, gulēdama zem mazā lodziņa ar skatu uz rietumiem? Un pūķis, kurš bija atlidojis uz šejieni pie viņas?

Mājas durvis, kā parasti, bija vaļā, lai pavērtu ceļu gaismai un gaisam. Zvirbuļvanags sēdēja bez gaismekļa un bez uguns zemajā sēdeklī pie neaizkurta pavarda. Tur viņš sēdēja bieži. Tenara nodomāja, ka tā laikam bijusi viņa ierastā vieta zēna gados, neilgajā mācekļa laikā pie Ogiona. Tā bija arī Tenaras vieta tajās ziemas dienās, kad viņa bija Ogiona audzēkne.

Tenarai ienākot, Geds pacēla skatienu, taču pirms tam viņa acis bija pievērstas nevis durvīm, bet tumšajam aizdurves kaktam labajā pusē. Tur bija atsliets Ogiona zizlis smaga ozola nūja cilvēka augumā, turekļa vietā spīdīga un nogludināta. Tai blakus Terru bija atslējusi savu lazdas nūjiņu un alkšņa zaru, ko Tenara abām bija nogriezusi ceļā uz Re Albi.

Bet kur ir viņa paša nūja, Tenara nodomāja, viņa burvju zizlis no īves koka, ko viņam iedeva Ogions, kur tas ir? Tajā pašā brīdī viņas prātā uzzibēja jautājums: kāpēc es to iedomājos tikai tagad?

Mājā bija tumšs, un gaiss šķita smacīgs. Tenara jutas nomākta. Viņai bija gribējies, kaut Geds paliktu tepat un aprunātos ar viņu, bet tagad viņš te sēdēja, un ne vienam, ne otram nebija nekā, ko sacīt.

— Es sāku domāt, viņa beidzot teica, nolikdama četrus šķīvjus uz ozolkoka plaukta, ka man varbūt laiks doties atpakaļ uz savām mājām.

Geds neko neatbildēja. Iespējams, ka viņš pamāja ar galvu, bet Tenara bija pagriezusi muguru.

Pēkšņi viņa jutās ļoti nogurusi un būtu vēlējusies tūlīt likties gultā, taču Geds sēdēja tepat netālu no durvīm, un vēl nebija pavisam satumsis; viņa klātbūtnē Tenara neva­rēja izģērbties. Kauns izraisīja dusmas. Viņa jau gribēja teikt Gedam, lai tas uz brīdi iziet ārā, bet tad viņš nokremšļojās un stomīgi sāka runāt:

-    Grāmatas. Ogiona grāmatas. Rūnas un abas Zinību grāmatas. Vai tu tās ņemsi līdzi?

-Līdzi?

-   Tu biji viņa pēdējā audzēkne.

Tenara aizgāja līdz pavardam un apsēdās viņam pretī uz Ogiona trijkāju ķeblīša.

-    Es iemācījos rakstīt hardiešu rūnas, bet lielāko daļu no tā esmu aizmirsusi. Viņš man iemācīja ari kaut ko no pūķu valodas. To es drusku atceros. Bet vairāk neko. Es nekļuvu par lietpratēju, par burvi. Tu jau zini, ka es appre­cējos. Vai Ogions būtu gribējis atstāt savas gudrības grā­matas parastai zemnieka sievai?

Pēc klusuma brīža Geds neizteiksmīgi sacīja: Tātad viņš tās nevienam nenovēlēja?

Protams, novēlēja tev.

Zvirbuļvanags neko neatbildēja.

Tu biji viņa pēdējais māceklis, viņa lepnums un draugs. Viņš neko neteica, bet skaidrs, ka grāmatas paliek tev.

Ko lai es ar tām iesāku?

Ieplestām acīm Tenara lūkojās viņā cauri istabas krēs­lai. Logs rietuma sienā meta uz viņiem blāvu gaismas atblāzmu. Neatslābstošais, saspringtais niknums viņa balsi ari Tenarā ies vēla dusmas.

-   Un to man jautā tu arhimags? Kāpēc tu iztēlo mani par lielāku muļķi, nekā es esmu, Ged?