Tehanu

Blakus dobē ziedēja garās, ar kārtīm atbalstītās pupas. Tās izplatīja saldu smaržu. Geds sēdēja, uzlicis kalsnās rokas uz ceļgaliem un raudzījās saules apspīdētajā vīteņstīgu, ziedu un nokareno pākšu biezoknī. Tenara ravēdama sacīja: Kad Aihals mira, viņš teica: "Viss ir pārvērties…" Un kopš viņa nāves es esmu sērojusi, apraudājuši viņu, bet šajās bēdās ir kaut kāda pacilātība. Kaut kam drīz jādzimst kaut kas ir atbrīvots. Es zināju to gan miegā, gan pirmajā pamošanās brīdī: kaut kas ir mainījies.

-   Jā, Geds sacīja, ir beidzies kāds ļaunums. Un…

Pēc ilga klusuma viņš atkal sāka runāt. Viņš neskatījās uz Tenaru, bet viņa balss pirmoreiz izklausījās tāda, kādu viņa šo balsi atcerējās, nepiespiesta, mierīga, ar gontiešu sauso akcentu.

-           Vai tu atceries, Tenara, kā mēs pirmoreiz ieradāmies Havnorā?

Kā gan es to varētu aizmirst, viņas sirds teica, tomēr viņa klusēja, baidīdamās, ka Geds atkal var ierauties sevi.

-    Mēs ar "Tālredzi" iebraucām līcī un piepeldējām pie mola tur ir marmora pakāpieni. Un cilvēki, visi daudzie cilvēki… un tu pacēli roku, lai parādītu viņiem GreI dzenu…

-    Un turēju tavu roku, jo biju pārbijusies līdz neprātam: sejas, balsis, krāsas, torņi, karogi un karodziņi, zelts, sudrabs un mūzika, un vienīgais, ko es no tā visa pazinu, biji tu vienīgais, ko es pazinu visā pasaulē, un tu gāji man blakus…

-   Karaļnama kalpotāji pa ļaužu pilnām ielām aizveda mūs līdz Erreta-Akbes torņa pakājei. Un mēs kāpām augšā pa augstajiem pakāpieniem tikai divi vien. Vai tu atceries?

Tenara pamāja ar galvu. Nolaidusi rokas uz zemes nupat ravētajā dobē, viņa sajuta tās graudaino vēsumu.

-   Es atvēru durvis. Tās bija smagas un sākumā negri­bēja padoties. Un tad mēs iegājām iekšā. Vai tu atce­ries?

Izklausījās, it kā viņš taujātu pēc apstiprinājuma… Vai tā patiešām notika? Vai es to atceros?

-   Tur bija liela, augsta zāle, Tenara teica. Tā man atsauca atmiņā Troņa zāli, kurā es tiku apēsta, bet tikai tāpēc, ka bija tik augsta. No griestu logiem tomī lejup plūda gaisma. Saulstaru kūļi krustojās gaisā kā zobeni.

-   Un tronis, viņš teica.

Jā, tronis, viscaur zeltains un purpursarkans. Bet tukšs. Tāpat kā tronis Atuanas zālē.

-Tagad tas vairs nav tukšs, Geds sacīja. Caur zaļa­jiem loku asniem viņš paskatījās uz Tenaru. Viņa seja bija saspringta un skumja, it kā viņš būtu pieminējis prieku, ko nespēj satvert. Havnorā ir karalis, Geds teica, pasaules sirdī. Kas tika pareģots, ir piepildījies. Rūna ir sadziedēta, un pasaule ir vesela. Ir atnākušas miera dienas. Viņš…

Geds apklusa un palūkojās lejup uz savām rokām.

-Viņš mani iznesa no nāves dzīvē. Arrens no Enladas. Lebannens, par kuru dziedās dziesmās. Viņš ir pieņēmis savu īsto vārdu Lebannens, Jūrzemes karalis.

-Tātad tas ir tas prieks, kas izlauzies gaismā? -Tenara jautāja, tupēdama uz ceļiem un vērodama Geda seju.

Viņš neatbildēja.

Karalis Havnorā, viņa nodomāja un sacīja skaļi: Ka­ralis Havnorā!

Tenara redzēja skaistās pilsētas vīziju, platās ielas, marmora torņus, dakstiņu un bronzas jumtus, ostas kuģus ar baltajām burām, brīnišķīgo troņa zāli, kurā saulstaru kūļi krita kā zobeni, bagātību, cieņas apdvesto harmoniju un kārtību, kas tajā valdīja. No šī spožā centra viņa redzēja kārtību plūstam uz āru kā nevainojami pareizus apļus uz ūdens virsmas, ar bruģētas ielas vai ceļavēja vadīta kuģa tiešumu un taisnumu: viss iet tā, kā tam jāiet, viss virzās uz mieru.

-Tu izdarīji labu, mīļais draugs, viņa teica.

Geds aši sakustējās, it kā gribētu viņu apklusināt, tad aizgriezās un piespieda roku pie mutes. Tenara nespēja no­skatīties vina asarās. Vina atsāka ravēt Viena nezāle, otra… » *

tad resnā sakne pārtrūka. Tenara sāka rakt ar rokām, cenz­damās atrast notrūkušo sakni cietajā smiltī, zemes tumsā.

-   Goha, pie vārtiņiem atskanēja Terru vārgā, ieplaisājusī balss, un Tenara atskatījās. Meitenes pusseja lūkojās tieši viņā ar redzīgo un ar aklo aci. Vai pastāstīt viņai, ka Havnorā tagad ir karalis? Tenara nodomāja.

Viņa piecēlās un devās pie vārtiem, lai Terru nevajadzētu piepūlēt nevarīgo balsi. Skābardis teica: kad mei tene bezsamaņā gulējusi ugunī, viņa ieelpojusi liesmas. Viņas balss ir sadegusi, Skābardis bija paskaidrojis.

-    Es uzmanīju Kripatu, Terru čukstēja, bet vina izlauzās no aploka. Es nevaru viņu atrast.

Tā bija visgarākā runa, kādu meitene jebkad teikusi. Viņa drebēja no skrējiena un no pūlēm apvaldīt raudas. Mēs nedrīkstam raudāt visi reizē, Tenara sev teica, tas ir muļķīgi, un mēs to nedrīkstam! Zvirbuļvanag, vina pagriezdamās sacīja, mums izbēgusi kaza.

Geds tūlīt piecēlās un atnāca pie vārtiņiem.

-   Paskaties dzesētavā, viņš teica.

Geds skatījās uz Terru tā, it kā neredzētu viņas at­baidošās rētas un it kā vispār viņu lāgā neredzētu: vien­kārši meitenei pazudusi kaza, un šī kaza jāatrod. Drīzāk viņš domās redzēja kazu. — Vai varbūt tā aizskrējusi un iejukusi ciemata ganāmpulkā, — viņš piemetināja.

Terru jau skrēja uz dzesētavu.