Tehanu

Kad Ābelei bija trīspadsmit gadu un Zvirgzdam vien­padsmit, savu klejojumu gaitā pie viņiem bija iegriezies Ogions. Toreiz viņš pie Kahedas avotiem ielejas galā bija devis Ābelei vārdu; skaista savā topošās sievietes p]au kumā viņa bija iebridusi zaļganajā ūdeni, un Ogions bija devis viņai īsto vārdu Hejoha. Pāris dienu viņš bija tuzkavējies Ozolu mājās un apvaicājies zēnam, vai tas ž gribētu iet kopā ar viņu drusku paklejot pa mežiem. Zvirgzds tikai papurināja galvu. — Ko tu darītu, ja varētu izvēlēties? mags viņam bija jautājis, un zēns bija at­bildējis to, ko nekad neuzdrīkstējies sacīt tēvam vai mātei: — Es dotos jūrā. — Un pēc trim gadiem, kad Skābardis bija devis viņam īsto vārdu, dēls bija uzkāpis uz tirdz­niecības kuģa, kurš brauca no Velmutas uz Oraneu un Ziemeļu Havnoru. Laiku pa laikam viņš bija atgriezies mājās, taču reti un allaž uz neilgu laiku, kaut gan pēc tēva nāves saimniecībai vajadzēja kļūt par viņa īpašumu. Viņš bija baltādains kā Tenara, bet augumā padevies garš kā Krams, ar šauru seju. Viņš nebija sacījis vecākiem savu īsto vārdu. Iespējams, ka viņš to neteica nevienam Tenara nebija redzējusi dēlu jau trīs gadus. Varbūt viņš zina, varbūt nezina par tēva nāvi. Var gadīties, ka viņš pats ir miris, noslīcis jūrā, tomēr Tenara tam lāgā neticēja. Viņš savu dzīvības dzirksti nesīs pāri visiem ūdeņiem un cauri visām vētrām

Kaut kas līdzīgs dzirkstij šobrīd bija iemājojis arī Tenarā — kāda pārliecība, droša apjauta, pārmaiņa, jau­nums. Viņa netaujāja, kas tas ir. To nemēdz taujāt. Ne­mēdz taujāt pēc cita cilvēka īstā vārda. Vai nu tas tiek pateikts, vai ari ne.

Tenara piecēlās un apģērbās. Kaut gan bija agrs, gaisā jautās siltums, un viņa neiekūra uguni. Apsēdusies uz sliekšņa, viņa izdzēra piena krūzi un noskatījās, kā Gontas kalna ēna atvirzās no jūras uz iekšzemi. Vējš bija tik niecīgs, cik uz šīs vēju appūstās klints terases tas niecīgs varēja būt, un vēsmā jautās vasaras vidus, maigs briedums un pļavu smarža. Gaisā dvašoja valdzinoša pārmaiņa.

-   Viss ir pārvērties! vecais virs mirdams bija līksmi nočukstējis. Uzlicis roku uz viņas plaukstas un dāvājis viņai velti: savu vārdu, ko aiziedams atstāja pasaulē.

-Aihal! viņa čukstus teica. Atbildes vietā aiz slauk­šanas nojumes ieblējās divas kazas, gaidīdamas, kad pie tām atnāks Niedre. Bē-ē! teica viena, un otra dobjākā, metāliskā balsī atsaucās: Bā-ā! Kur kaza, tur nelaime, bija teicis Krams. Kramam, aitu ganam, kazas nebija pa­tikušas. Bet Zvirbuļvanags zēna gados šeit, kalnos, bija ganījis kazas.

Tenara iegāja iekšā. Terru stāvēja, cieši raudzīdamās uz guļošo vīrieti. Tenara aplika roku meitenei ap pleciem, un, kaut gan Teiru parasti atrāvās vai palika nekustīgi vienal­dzīga pret pieskārienu vai glāstu, šoreiz viņa tam ļāvās un varbūt pat mazliet paliecās uz Tenaras pusi.

Geds gulēja tai pašā dziļajā pārguruma miegā. Viņa seja bija pavērsta tā, ka labi varēja redzēt četras baltās rētas.

-   Vai viņš ir apdedzis? Terru čukstus jautāja.

Tenara uzreiz neatbildēja. Viņa nezināja, kas tās par

rētām. Pirms daudziem gadiem viņa bija Gedam to jau­tājusi Labirinta Apgleznotajā istabā, izsmējīgi noprasī­dama: Vai pūķis? Un viņš bija nopietni atbildējis: Pūķis ne. Viens no Bezvārda gariem radniecīgas cilts; bet es uzzināju tā vārdu… Vairāk neko Tenara nezināja. Taču viņa zināja, ko "apdedzis" nozīmē meitenei.

-   Jā, viņa atbildēja.

Terru nenovērsa skatienu no vīrieša. Viņa bija pieliekusi galvu, lai ar veselo aci varētu vieglāk redzēt, un iz­skatījās pēc maza putnēna zvirbuļa vai žubītes.

-     Nāc iesim, manu putnēn, manu žubīt, viņam vaja­dzīgs tikai miegs, bet tev vajadzīgs firziķis. Vai šorīt kāds bija nogatavojies?

Terru izsteidzās ārā paskatīties, un Tenara viņai sekoja.

Ēzdama firziķi, meitene apskatīja vietu, kur ie­priekšējā dienā bija iestādījusi kauliņu. Acīmredzot viņa jutās vīlusies, ka tur nav izaudzis kociņš, tomēr neko ne­sacīja.

—       Aplaisti to, — Tenara teica.

Rīta pusē atnāca Sūnas tante. Viņas burves un rokdarbnieces mākslās ietilpa ari groziņu pīšana no Pārkares purvāju meldriem, un Tenara bija lūgusi iemācīt viņai šo prasmi. Atuanā pavadītajās bērnu dienās Tenara bija iemācījusies mācīties. Gontā, būdama jaunatnācēja, viņa bija atklājusi, ka cilvēkiem patīk mācīt. Un viņa bija iemā­cījusies ļaut sevi mācīt, tā palīdzēdama turieniešiem viņu pieņemt un piedot viņas svešatnību.

Ogions bija mācījis Tenarai savas zinības, un pēc tam Krams bija mācījis viņai savējās. Mācīšanās viņai bija kļuvusi par dzīves ieradumu. Ko mācīties vienmēr bija bezgala daudz krietni vairāk, nekā viņa būtu domājusi tolaik, kad bija vēl topošā priesteriene vai maga au­dzēkne.

Meldri bija kādu laiku mērcēti, un šorīt tos vajadzēja plēst sloksnēs; tas bija darbs, kas prasa precizitāti, taču nebija tik sarežģīts, lai tam vajadzētu veltīt visu uz­manību.

1 Tant, Tenara teica, kad viņas bija apsēdušās uz sliekšņa ar meldru mērcējamo bļodu vidū un gatavajām sloksnēm paredzētu paklāju pie kājām, kā tu vari pateikt, vai cilvēks ir burvis vai nav?