Tehanu

-     Ššš! Ššš! Terru dūca, atdarinādama kazu gani Niedri, un drīz Niedre pati parādījās pie žoga gar pupu dobēm, saukdama augšup: Ššš! -, taču kaza nepievērsa viņai uzmanību, tikai domīgi lūkojās lejup uz pupām.

Tenara atstāja viņas turpinām šo ķeršanas spēli trijatā. Pagājusi garām pupu dobēm, viņa aizstaigāja līdz klints malai un devās gar to uz priekšu. Ogiona māja atradās savrup no citām ciemata mājām un vistuvāk Pārkares klintīm; te pletās stāva, zālēm apaugusi nogāze, ko viet­vietām pārtrauca klinšu izciļņi un terases,—laba vieta kazu ganībām. Virzienā uz ziemeļiem kritums kļuva arvien stāvāks, līdz pārtapa krasā kraujā, un caur takas smiltīm arvien biežāk parādījās lielās klints akmens plātnes, bet apmēram jūdzi uz ziemeļiem aiz ciemata Pārkare kļuva par šauru sarkanīga smilšakmens joslu virs jūras, kas divtūkstoš pēdu zemāk skalojās gar tās pa­matiem.

Šai tālajā Pārkares malā auga vienīgi ķērpji un klinšaugi; šur tur vīdēja vēl kāda zila, vēju pluinīta pīpene kā raupjajos, apdrupušajos akmeņos iekritusi poga. Uz ziemeļaustrumiem no kraujas, salas iekšzemes pusē, virs šauras purvāju joslas augšup slējās tumšais, milzīgais Gontas kalna sāns, gandrīz līdz virsotnei apaudzis me­žiem. Klints pacēlās tik augstu virs līča, ka vajadzēja noliekties lejup, lai redzētu tā ārējos krastus un Esari attālās zemienes. Aiz tām, dienvidrietumu virzienā, redzamas bija tikai debesis un jūra.

Re Albi pavadītajos gados Tenara allaž labprāt bija nākusi šurp. Ogions mīlēja mežus, bet viņa bija ilgus gadus dzīvojusi tuksnesī, kur simtiem jūdžu apkārtnē vienīgie koki grubuļaini, zaroti firziķi un ābeles auga tikai niecīgajā dārzā un bezgalīgajās vasarās tos vajadzēja laistīt ar rokām, un kur neauga nekas zaļš, valgs un lekns, bet redzams bija vienīgi kalns, plašs līdzenums un debesis, un viņai klints krauja patika labāk nekā mežu ielenkums. Viņai patika, ja virs galvas pletās klajas de­besis.

Arī ķērpji, pelēkie klinšaugi un bezkātu pīpenes viņai patika, jo tie bija veci paziņas. Tenara apsēdās uz klints plātnes dažas pēdas no kraujas malas un lūkojās jūrā, kā bieži bija darījusi agrāk. Saule karsēja, bet nerimtīgais vējš nožāvēja sviedrus uz rokām un sejas. Tenara atliecās atpakaļ, atbalstīdamās uz plaukstām, un, ne par ko ne­domādama, ļāva sevi pārņemt saulei, vējam, debesīm un jūrai. Tomēr kreisā plauksta atgādināja viņai par savu esamību, un vina paskatījās, kas to dursta. Tas bija sīks dadzis, paslēpies smilšakmens spraugā un tik tikko izslējis savus bezkrāsas dzelkšņus gaismā un vējā. Vējam pūšot, tas stīvi klanījās un, turēdamies ar saknēm akmenī, pretojās pūsmai. Tenara ilgi lūkojās tajā.

Kad viņa atkal pacēla skatienu uz jūru, zilajā dūmakā, kur ūdens sastopas ar debesīm, viņa vēl zilāku ieraudzīja kādas salas piekrasti: tā bija Oranea, Iekšējo salu vis­tālākā austrumu cietzeme.

Tenara sapņodama lūkojās tik tikko saskatāmajā sapņu ainā, līdz viņas uzmanību piesaistīja kāds putns, kas no rietumu puses lidoja pāri jūrai. Tā nebija kaija, jo lidojums bija ļoti vienmērīgs, un pelikāns nevarēja lidot tik lielā augstumā. Vai tā būtu meža zoss vai varbūt starp salām ieklīdis albatross — lielais, retais viesis no atklātās jūras? Tenara vēroja lēnos spārnu vēzienus tālu un augstu žilbinošajā gaisā. Tad viņa piecēlās kājās, mazliet atkāpās no kraujas malas un palika nekustīgi stāvam; viņas sirds sāka neganti dauzīties un elpa iestrēga kaklā, bet acis kā piekaltas raudzījās uz izliekto, tēraudpelēko ķermeni, ko nesa gari, ugunssarkani plēvspārni, uz izstieptajiem na­giem un dūmu grīstēm, ko lidotājs atstāja gaisā aiz sevis.

Tas lidoja tieši uz Gontu, tieši uz Pārkares klintīm, tieši pie viņas. Tenara redzēja rūsgano zvīņu mirdzumu un spīdumu garenajā acī. Viņa redzēja sarkano mēli, kas bija liesmu mēle. Dvesdams uguni, pūķis ar dārdošu šņācienu tuvojās laukumam virs klints, un vējš nesa šurp deguma smaku.

Nezvēra ķetnas atsitās pret klinti. Dzelkšņotā aste lo­cīdamās nožvadzēja, un spārni, kas saules apspīdētajās vietās kvēloja koši sarkani, ar dunošu švīkstu piekļāvās zvīņotajiem pleciem. Galva lēni pagriezās. Pūķis pa­skatījās uz sievieti, kura stāvēja sirpjiem līdzīgo nagu tvēriena attālumā. Sieviete skatījās uz pūki. Viņa juta mil­zīgā auguma karstumu.

Tenara bija dzirdējusi, ka cilvēki nedrīkstot skatīties pūķiem acīs, bet tam nebija nekādas nozīmes. Pūķis skatījās tieši viņā ar savām dzeltenajām acīm zem bruņo­tajiem vairogiem, kas plašā lokā slējās virs šaurā puma un kvēlošajām, kūpošajām nāsīm Un Tenaras sīkā, maigā seja un tumšās acis raudzījās tieši uz pūķi.

Neviens neteica ne vārda.

Pūķis pagrieza galvu mazliet iesāņus, lai runādams neapdedzinātu sievieti, bet varbūt tas iesmējās, ar oranžu liesmu izdvesdams varenu: Ha!

Tad lielais ķermenis pieplaka zemei, un pūķis ieru­nājās, bet vārdi nebija domāti viņai.

— Ahivaraihe, Ged, — tas itin rāmi teica, dvesdams dūmus un zibinādams liesmaino mēli, tad nolieca galvu.