Tehanu

Parastās ciematu burves, tādas kā Sūna, prata nedau­dzus Patiesās valodas vārdus, kuri kā lieli dārgumi tika saņemti no vecākajām burvēm vai par bargu naudu no­pirkti no zintniekiem, mācēja izplatītākās atrašanas un labošanas burvības, daždažādus nenozīmīgus rituālus, noslēpumainas izdarības un murmināšanas, bija gluži prasmīgas bērnu saņēmējas, kaulu salicējas, dzīvnieku un cilvēku ārstētājas, labi pazina dziedniecības augus, ko apveltīja ar krietnu māņticības devu, un tas viss bija būvēts uz viņu dabas dotajām dziedēšanas, dziedāšanas, pārvēršanas vai buršanas spējām. Šāds sajaukums varēja būt gan labs, gan slikts. Dažas burves bija niknas un nejaukas sievietes, vienmēr gatavas darīt ļaunu un nere­dzēdamas iemesla to nedarīt. Lielākā daļa bija vecmātes un dziednieces, kas turklāt nodarbojās arī ar mīlas dzērieniem, auglības amuletiem un vīrišķo spēju vairo­šanas burvībām; parasti viņām piemita laba tiesa klusa cinisma. Tās nedaudzās, kurām gan trūka labas skolas, toties netrūka dzīvesgudribas, izmantoja savas spējas labajam, kaut ari nevarēja pateikt vārdos savas rīcības iemeslu un kā mācekļi vai burvji prātot par Līdzsvaru un Spēka virzienu, lai pamatotu savu rīcību vai atturēšanos no rīcības. — Es sekoju savai sirdij, — viena no šīm sievietēm bija teikusi Tenarai, kad Tenara vēl bija Ogiona aizbilstamā un audzēkne, i Valdnieks Ogions ir izcils mags. Viņš parāda tev lielu godu, mācīdams tevi. Bet

skaties un vēro, bērns, vai viss, ko viņš tev iemāca, beigu beigās tikpat nenozīmē sekot savai sirdij.

Tenara jau toreiz bija nodomājusi, ka gudrajai sie­vietei ir taisnība un tomēr ne gluži taisnība; kaut kas šajā gudrībā tomēr izpalika. Un tā viņa domāja joprojām.

Tagad, vērodama Sūnu kopā ar Terru, viņa nodomāja, ka ari Sūna seko savai sirdij, taču tā ir tumša, pirmatnēja un dīvaina sirds — kā vārna, kas lido savu ceļu tikai sev zināmā vajadzībā. Un viņa nodomāja, ka Terru pie Sūnas varbūt saista ne tikai vecās sievas laipnība, bet pašas mei­tenes pārciestais ievainojums, ļaunums, kas viņai no­darīts, mežonība un uguns.

Terru tomēr neteica un neizrādīja nekā tāda, kas lie­cinātu, ka viņa no Sūnas tantes kaut ko mācītos vienīgi to, kur ligzdo cīruļi, kur aug mellenes un kā uz vienas rokas uzmest auklu "kaķu šūpuļa" spēlei. Terru labo roku uguns bija tā sakropļojusi, ka tā dzīstot bija kļuvusi par kaut ko līdzīgu rungai un tai kustējās vienīgi īkšķis, veidojot kaut ko līdzīgu knaiblēm vai vēža spīlēm. Taču Sūnas tante apbrīnojami prata izveidot "kaka šūpuļus" Četriem pirkstiem un īkšķim, dungodama pavadījumā vārdus:

Kur, kur, guni kur, Bur, bur, zintis bur, Lido, pūķi, lido šur'!

Un aukla izveidoja četrus trijstūrus, kas aši pārvērtās kvadrātā… Terru nekad nedziedāja skaļi, bet, kad meitene viena sēdēja uz maga mājas sliekšņa un darbojās ar auklu, Tenara dzirdēja viņu Čukstam dziesmas vārdus.

Un Tenara domāja: kāda saite viņu pašu saista pie šī bērna, ja neņem vērā tīro žēlumu, pienākumu pret

bezpalīdzīgu būtni? Ja Tenara nebūtu paturējusi meiteni pie sevis, viņu būtu pieņēmusi Cielava. Taču Tenara bija viņu paturējusi, pat nejautādama sev, kāpēc to dara. Vai viņa bija sekojusi savai sirdij? Ogions neko nebija jautājis par meiteni, bet bija teicis: Tie no viņas baidīsies. Un Tenara bija atbildējusi: Baidās jau tagad, un tā bija patiesība. Varbūt ari viņa pati baidījās no meitenes tāpat kā baidījās no varmācības, izvarošanas un uguns. Vai bailes būtu tā saite, kas viņas vieno?

-   Goha, Terru teica, notupusies zem firziķu koka un lūkodamās cietajā vasaras zemē, kur bija iestādījusi kauliņu, kas ir pūķi?

-    Milzīgi radījumi, Tenara atbildēja, tādi kā ķirzakas, bet garāki par kuģi un lielāki par māju. Spārnoti, tāpat kā putni. Elpojot viņi dveš uguni.

-   Vai viņi kādreiz lido šurp?

-   Nē, Tenara atbildēja.

Terru neko vairs nejautāja.

-   Vai Sūnas tante tev ir stāstījusi par pūķiem?

Terru papurināja galvu. — Tikai tu, viņa teica.

-  Ak tā, Tenara atcerējās. Pēc brīža viņa piebilda: Firziķim, ko tu iestādīji, vajadzēs ūdeni, lai tas varētu augt. Kamēr nav sākušies lieti, tas reizi dienā jāaplej.

Terru piecēlās un gar mājas stūri devās uz akas pusi. Kājas viņai bija veselas un neskartas. Tenarai patika noskatīties, kā meitene iet vai skrien, tumšajām, putek­ļainajām, glītajām kājām dipot pa zemi. Terru atgriezās, sparīgi stiepdama Ogionalaistāmo krūzi, un izlēja nelielu ezeriņu virs jauniestādītā auga.

-   Tātad tu atceries stāstu par to, kā cilvēki un pūķi bija viena cilts… Tas bija stāsts par to, kā cilvēki atnāca šurp, uz austrumiem, bet pūķi palika tālajās rietumu salās. Tālu, tālu no šejienes.

Terru pamāja ar galvu. Šķita, ka viņa dzirdētajam ne­pievērš uzmanību, bet, kadTenara, sacīdama vārdus "rietumu salās", pamāja uz jūras pusi, Terru pagrieza seju pret augsto, spožo apvārsni, kas mirgoja starp kāršu pupu bal­stiem un slaukšanas nojumi.

Uz nojumes jumta parādījās kaza; pagriezusies pret viņām sāniski, tā cēli izslēja galvu un acīmredzot jutās kā visīstākā kalnu kaza.

-    Kripata atkal tikusi vaļā, sacīja Tenara.