Tehanu

-    Kurp tu gribi iet?

-      Jebkur. Bet, ja varētu, vislabāk uz meža takas, viņš atbildēja. Pie dižskābarža virs pļavas.

Kad Tenara redzēja, ka Ogions spēj piecelties un ir apņēmies izkļūt ārā, viņa tam palīdzēja. Abi kopā vini

aizgāja līdz durvīm, kur viņš apstājās un aplaida skatienu savas mājas vienīgajai istabai. Tumšajā kaktā pa labi no durvīm, pret sienu atsliets, stāvēja viņa lielais zizlis, kas izstaroja vāju mirdzumu. Tenara pasniedzās, lai padotu to viņam, taču viņš papurināja galvu. Nē, vecais vīrs teica, to ne. Viņš vēlreiz paskatījās apkārt, it kā vēl kaut kā trūktu, it kā kaut kas būtu piemirsts. Iesim! viņš beidzot teica.

Kad spirgtais vējš no rietumu puses uzpūta Ogiona sejai, viņš palūkojās uz augsto apvārsni un teica: Tā ir labi.

-   Es sarunāšu, lai ciemata ļaudis tev uztaisa nestuves un aiznes tevi, kurp vēlies, Tenara teica. Viņi visi gaida, vai nevajadzēs kaut ko darīt tavā labā.

-   Es gribu iet kājām, vecais vīrs atbildēja.

Aiz mājas stūra parādījās Terru un svinīgā nopietnībā noskatījās, kā Ogions un Tenara iet pār veldraino pļavu uz meža pusi, likdami soli aiz soļa un apstādamies ik pēc pieciem vai sešiem soļiem, lai Ogions varētu atgūt elpu; mežotā nogāze aiz klints iekšējās sienas stāvi slējās augšup. Saule karsēja, vējš saldēja. Gājiens pār pļavu vilkās ļoti ilgi. Kad viņi beidzot nokļuva pie liela, jauna dižskābarža gandrīz meža malā, dažus soļus aiz kalnu takas sākuma, Ogiona seja bija pelēka un kājas drebēja kā zāles stiebri vējā. Viņš noslīga zemē starp koka saknēm un atspieda muguru pret stumbru. Ilgu laiku viņš nespēja ne kustēties, ne runāt, un neritmiskie, dunošie sirdspuksti tricināja vārgo ķermeni. Beidzot Ogions pamāja ar galvu un nočukstēja: Ir labi.

Terru bija viņiem sekojusi nelielu gabalu aiz muguras. Tenara aizgāja pie meitenes, apskāva viņu un kaut ko sacīja. Tad sieviete atgriezās pie Ogiona. Viņa atnesīs segu, Tenara teica.

-   Man nesalst.

-   Bet man salst.

Tenaras sejā pazibēja tāda kā smaida atblāzma.

Meitene atgriezās, vilkdama līdzi segu no kazas vil. nas. Kaut ko pačukstējusi Tenarai, viņa atkal aizskrēja atpakaļ.

-   Niedre ņems Terru palīgā slaukt kazas un pieskatīs viņu, — Tenara sacīja Ogionam. Tātad es varu palikt šeit pie tevis.

-   Tu nekad nedari vienu darbu vien, Ogions teica piesmakušā, svelpjošā Čukstā, jo balss viņam vairs negribēja klausīt.

-    Nē. Vismaz divus un parasti vairāk, Tenara at­bildēja. Bet es esmu šeit.

Viņš pamāja ar galvu.

Ilgu laiku vecais vīrs nerunāja, tikai sēdēja aizvērtām acīm, atspiedies pret koka stumbru. Vērodama viņa seju, Tenara redzēja, ka tā lēni mainās tāpat kā rietumu pamalē gaisma.

Viņš atvēra acis un pa biezokņa starpu pievērsa ska­tienu rietumpuses debesīm. Šķita, ka viņš tālajā, dzidrajā, zeltainajā gaismas plašumā kaut ko vēro I kādu kustību vai norisi. Vienbrīd viņš itin kā šaubīdamies nočukstēja: Pūķis…

Saule rietēja, un vējš bija mitējies.

Ogions paskatījās uz Tenaru.

-    Pāri! viņš pacilātā čukstā izdvesa. — Viss ir pār­vērties!… Pārvērties, Tenara! Gaidi… Gaidi šeit, jo… Vecā vīra augumu sagrāba spēcīgi drebuļi, kas sāka viņu mētāt kā zaru vējā. Ogions ieelsojās. Viņa acis aizvērās un atkal atvērās; tas raudzījās Tenarai garām. Ogions uzlika roku uz viņas plaukstas; viņa noliecās tuvāk pie vecā vīra, un viņš iečukstēja viņai ausi savu vārdu, lai pēc nāves viņš paliktu zināms savā īstajā vārdā.

Ogions sagrāba Tenaras roku, aizvēra acis un atkal sāka cīnīties pēc elpas, līdz vairs nevarēja to atdabūt. Tad viņš palika guļam kā viena no koka lielajām saknēm, kamēr cita aiz citas debesīs parādījās zvaigznes, raidī­damas starus caur meža lapotnēm un zariem.

Tenara sēdēja blakus mirušajam vīram, līdz krēsla sa­biezēja par tumsu. Pļavas viņā pusē kā jāņtārpiņš iemirgojās lākturis. Tenara bija uzklājusi segu gan sev, gan Ogionam, bet viņas roka, kura turēja Ogiona plaukstu, kļuva arvien aukstāka, it kā tajā gulētu akmens. Tenara vēlreiz ar pieri pieskārās Ogiona rokai. Tad viņa piecēlās, juzdamās stīva un apdullusi, ar svešādu sajūtu visā ķermenī, un devās pretī neredzamajam lāktura nesējam

Tonakt Ogiona kaimiņi palika sēžam pie viņa, un viņš tos nesūtīja projām.

Re Albi valdnieka savrupmāja slējās uz klinšu izciļņa kalna malā virs Pārkares. Agri no rīta, krietnu brīdi pirms tam, kad saule bija izkliedējusi miglu ap kalnu, šī valdnieka burvis izgāja cauri ciematam, un ļoti drīz pēc tam augšup pa stāvo ceļu no Gontas ostas devās cits bur­vis, kurš bija izgājis no mājām jau tumsā. Viņi bija saņēmuši ziņu, ka miris Ogions, vai varbūt viņu spējas pašas ļāva uzzināt par izcilā maga aiziešanu no pasaules.

Re Albi ciematā nebija neviena zintnieka, tikai mags un burve, kura veica vienkāršākos darbus atrada zu­dušās lietas, lāpīja katlus, salika kaulus -, proti, pienā­kumus, ar kuriem cilvēki nemēdza apgrūtināt magu. Sūnas tante bija skarba sieviete, neprecēta kā vairums raganu, nemazgājusies, ar iesirmiem matiem, kas bija savīti dīvaini burvestīgos mezglos, un zālīšu dūmos