Tehanu

Ogions ieklausījās gan vārdos, gan melodijā un, tā kā agrāk neko tādu nebija dzirdējis, apvaicājās ļaudīm, no kurienes šī dziesma nākot. Sekoja viena atbilde, otra, trešā, līdz beidzot kāds teica: "Ā, tā ir viena no Kemejas sievietes dziesmām." Tā nu viņš devās uz Kemeju, uz mazo zvejnieku ciematu, kur šī sieviete dzīvoja, un līča piekrastē uzmeklēja viņas māju. Ogions pieklauvēja ar savu maga zizli pie mājas durvīm. Sieviete atvēra durvis un iznāca pretī.

Tu jau atceries, ko mēs runājām par cilvēku vārdiem: bērniem ir bērnu vārdiņi, ikvienam ir savs iedēvētais vārds, varbūt ari iesauka. Dažādi cilvēki var saukt tevi dažādos vārdos. Man tu esi Terru, bet varbūt, vecāka kļū­dama, tu iemantosi kādu hardiešu vārdu. Bet, kad kļūsi pieaugusi sieviete, ja viss noritēs tā, kā tam jānorit, tu iegūsi arī savu īsto vārdu. To tev dos kāds, kuram piemīt patiess spēks, burvis vai mags, jo vārdu došana ir viņu vara, viņu māksla. Un to vārdu tu varbūt nekad neteiksi nevienam cilvēkam, jo tavs īstais vārds ir tava īstā būtība. Tas ir tavs spēks un tava vara, bet citam tas ir risks un nasta, un to var atklāt viņam tikai sevišķas vajadzības vai uzticēšanās gadījumā. Bet izcils mags, kurš zina visus vārdus, tavu vārdu var zināt ari tad, ja tu viņam to neteiksi.

Tā nu Ogions, kurš ir izcils mags, stāvēja pie nelielās mājiņas jūras krastā, un vecā sieviete atvēra viņam durvis. Tad Ogions atkāpās, pacēla savu ozola zizli un pacēla arī roku — re, tā -, it kā gribēdams pasargāt sevi no liela karstuma, un pārsteigumā un izbailēs skaļi izrunāja viņas īsto vārdu: "Pūķi!"

Viņš man teica, ka pirmajā brīdī durvīs ieraudzījis nevis sievieti, bet uguns kvēli un spožumu, zelta zvīņu un nagu mirdzumu un pūķa lielās acis. Pūķim nedrīkstot skatīties acīs.

Pēc tam tas viss pazuda, un viņš redzēja durvīs nevis pūķi, bet vecu sievieti gara auguma zvejnieku sievu ar mazliet salīkušiem pleciem un lielām rokām. Viņa skatījās uz Ogionu tāpat kā Ogions skatījās uz viņu. Un tad viņa teica: "Nāc iekšā, valdniek Ogion!"

Viņš iegāja mājā. Sieviete pacienāja viņu ar zivju zupu, abi paēda un, sēdēdami pie viņas pavarda, šo to pārrunāja. Ogions saprata, ka viņa pieprot apveidu maiņu, bet nezināja, vai tā ir sieviete, kura spēj pārvērsties par pūķi, vai pūķis, kas spēj pārvērsties par sievieti. Tāpēc viņš beidzot pavaicāja: "Vai tu esi sieviete vai pūķis?" Viņa neatbildēja, bet teica: "Es tev nodziedāšu kādu stāstu, ko zinu."

Un šis ir tas stāsts, kuru viņa nodziedāja Ogionam

Kad Segojs laiku aizsākumā izcēla no jūras dziļumiem pasaules salas, paši pirmie no zemes un vēja, kurš pūš pār zemi, piedzima pūķi. Tā stāsta Radīšanas dziesma. Bet sievietes dziesma pastāstīja ari to, ka toreiz, pašā sākumā, pūķi un cilvēki bijuši viens un tas pats. Visi viņi bijuši viena cilts, viena tauta spārnotas būtnes, kas ru­nājušas Patiesajā valodā.

Tās bijušas skaistas, spēcīgas, gudras un stipras būtnes.

Taču laika gaitā nekas nepaliek nemainīgs. Un pūķcilvēku vidū daži arvien vairāk pievērsās lidojumam un pirmatnībai un arvien mazāk gribēja zināt par radīšanas norisēm, par mācīšanu un mācīšanos, par mājām un pilsētām. Viņi gribēja tikai lidot arvien tālāk un tālāk, medīt un rit savu laupījumu, vienmēr palikt tumsonīgi un bezrūpīgi, meklēt arvien vairāk un vairāk brīvības.

Citi pūķcilvēki tikmēr aizvien mazāk domāja par lido­šanu, bet krāja dārgumus, mantas, izgatavotās lietas un apgūtās zinības. Viņi būvēja mājas, cietokšņus, kuros gla­bāt savus dārgumus, lai visu sakrāto varētu nodot tālāk bērniem, un nemitīgi gādāja sev kaut ko klāt. Un pama­zām viņi sāka baidīties no savvaļas mīļotājiem, kuri va­rētu atlidot un izpostīt visus viņu krājumus, sadedzināt tos uguns liesmās tīrās neuzmanības vai trakulības dēļ.

Savvaļas tīkotāji nebaidījās ne no kā. Tie neko nemā­cījās. Un, būdami tumsonīgi un bezbailīgi, tie neprata glābties, kad nelidotāji tos gūstīja kā zvērus un nogalināja. Bet citi savvaļnieki lidoja turp un aizdedzināja skaistās mājas, postīja un nonāvēja. Tie, kuri bija visstiprākie, mežonīgākie vai gudrākie, ātrāk par pārējiem nogalināja cits citu.

Tie, kuri bija bailīgāki, vairījās no cīnām un, kad vairs nevarēja paslēpties, tad metās bēgt. Viņi izmantoja savas radīšanas prasmes, pagatavoja laivas un devās uz austru­miem, projām no rietumu salām, kurās lielie, spārnotie radījumi cīnījās starp pussagrautajiem torņiem.

Tā nu tie, kuri reiz bija gan pflki, gan cilvēki, pama­zām pārvērtās, un pasaulē radās divas ciltis pūķi, kuru palika arvien mazāk un kuri, savā bezgalīgajā, nesaprā­tīgajā alkatībā un dusmās kļūdami arvien mežonīgāki, palika izkliedēti Rietumu Robežjoslas tālajās salās, un cilvēki, kuru bagātajās pilsētās un ciemos saradās arvien vairāk, līdz tie aizpildīja Iekšējās salas un visus dienvidus un austrumus. Tomēr viņu vidū palika tādi, kuri saglabāja pūķu gudrību Patieso Radīšanas valodu, un tie tagad ir burvji.