„Tobago" maina kursu

—   Es tā spriežu, darbs ir darbs un bez disciplīnas arī tagad nevar. Ja jau ievēlējām Drēziņu par komisāru, tad viņam tā teikšana. Gan viņš zina, ko dara.

—  Viņš?! — Galenieks kliedza. — Viņš ir pilnīgi ap- taurēts! Kviesis taisījās viņu izdot spāņiem, bet Drēziņš tam vēl roku bučot.

—  Man arī liekas, ka tas nav taisnīgi, — Antons ieminējās. — Gribēja taču iegrūst cilvēku tīšā nāvē … Lai tagad izbauda uz savas ādas.

—  Tā būtu prasta atriebība, — sacīja Cepurītis. — Bet tagad nav laika kārtot personīgus rēķinus. Tas nevienam nav vajadzīgs, vismazāk Drēziņam.

—  Ja jau tā … — Antons tūdaļ piekrita. — Man jau nav žēl, lai Kvieša kungs dzīvojas tai savā kajītē.

—   Tad kādam velnam esam taisījuši dumpi? — Ga­lenieks neatlaidās. — Kungi paliek kungu galā, tikai vēl viens klāt radies! Es jums saku, no tā nekas labs ne­sanāks. Vajadzēja to Kviesi kārtīgi samizot un aiztriekt kaut kur tālāk, kaut vai uz to pašu Huānas salu. Būtu vismaz gaiss tīrāks!

—   Tu, Galeniek, laikam iedomājies darbaļaužu varu kā tādu krogu bez saimnieka, — teica Cepurītis. — Katrs dzer, ko grib, jāmaksā nav nevienam.

—   Iedzert gan derētu, — durvīs atskanēja bocmaņa balss. — Šodien kā nekā gandrīz valsts svētki. Kad svi-

neja Alises jaunkundzes saderināšanos ar … negribas šo vārdu nemaz mutē ņemt, bet Pārups vismaz zināja, kas vīriem vajadzīgs …

—   Pareizi, tagad jāuzstajas Dreziņam, — teica An­tons. — Ja Alīses jaunkundze būtu tikusi man, es gan prastos.

—   Kviesim esot īsts Jamaikas rums, — no augšas sauca Augusts. Viņš jau bija paguvis iekārtoties Antona kojā pie iluminatora. — Ar tādu puspliku indiānieti uz pudeles.

—   Nekādas dzeršanas nebūs, — teica Cepurītis.

—  Vai tad to vecīti, kas aizliedza brūķēt vīnu, sauca par Marksu un nevis par Muhamedu? — teica bocmanis. Ieraudzījis Zigi, piebilda: — Bet pie pusdienām tieši derētu…

Galenieks kāri iestrēba viru un tūdaļ atkal izspļāva.

—   Kas par traku, tas par traku! Uz mata tādas pa­šas samazgas kā Kvieša laikos. Un tie tur augšā nez ar ko piestampā vēderu. Ejam, puiši!

Pamanījis salonā Drēziņu, Galenieks atņirdza zobus:

—   Tā es jau domāju! Mēs taisām revolūciju, bet visādi komisāri iekasē labumu.

—  Vai es jums neteicu? Ja tādiem tūdaļ neatbāzīs pretī, viņi jums dancos uz galvas, — noņurdēja Vilsons, griezdamies pie Drēziņa. Tad piecēlās un asi teica: — Vispirms, Galeniek, jums bija jāprasa man atļauja ienākt salonā, un otrkārt — kas jums te meklējams?

—  Tas pats, kas jums. Kapteinis vai matrozis, katram savs vēders dārgāks. Ja jau ir mūsu vara, tad lai dod paēst kā cilvēkiem. Mums Zigis atstiepa tādu zupu, ka no smakas vien vēmiens nāk.

—   Nu ko, tad ieturiet pusdienas kopā ar mums, — rāmi teica Drēziņš. — Vallij, lūdzu, uzliec vēl šķīvjus.

Antons īsti nezināja, ko darīt. Viņš palika pie dur­vīm. Galenieks turpretī apsēdās un piesmēla sev pilnu šķīvi. Pēc pirmās karotes viņa seja izstiepās.

—   Šoreiz laikam gan būšu šāvis pār strīpu. Viens nulle jums par labu… Bet kas mums liek rīt tādu cietumkosti? Kuģis pilns ar konserviem un olām.

—   Krava paliek krava, — noteica kapteinis.

—   Zēl kvieša kunga kabatas, ko?

113

—   Piedodiet, pilsoņi, — Kviesis ierunājās. — Es jau

8 - 4102

zinu, ka tagad man vairs nav nekādas teikšanas, es te esmu tikai pasažieris. Bet tā prece nemaz nepieder man, tā jau sen apmaksāta.

—   To mēs vēl noskaidrosim, — sacīja Drēziņš. — Bet tikmēr…

—   Bet tikmēr lai dzīvojam pusbadā, ko? — kliedza Galenieks. — Tas numurs neiet cauri! Vai nu tu dod rīko­jumu, vai arī mēs paši…

—   Var redzēt, Galeniek, ka tev galvā pamatīga putra. Par kādiem rīkojumiem tu runā? Svarīgus jautā­jumus lemsim kopīgi. Bet vispirms jāuzņem sakari ar dzimteni.

«Tobago» raidstacijas telpa šaura, ļaužu pieplūdums neredzēti liels. Vislabprātāk Galenieks izliktu Arturu laukā, lai pats iekļūtu iekšā. Bet šoreiz bez telegrāfistā nevar iztikt. Un Galeniekam ar skaudību jānoskatās, kā ieiet kapteinis, Drēziņš un Nordeķis. Labi vēl, ka tagad vairs nav iespējams aizvērt durvis — ārā palikušie dabū vismaz ielūkoties. Uz laivu klāja sapulcējušies vai visi brīvsardzes jūrnieki. Ieradusies arī Vallija. Kas varēja viņai liegt šeit spodrināt nažus un dakšiņas?

Neviens neatrāva skatienu no Artura. Uzlicis galvā klausules, tas darbināja raidatslēgu. Grozīja uztvērēja pogas un uzmanīgi klausījās.

—   Kas te notiek? Mītiņš? — kāpņu galā iznira kuģa puikas galva.

—  Muti, citādi! … — brēca Galenieks, bet, sajutis uz pleca Cepurīša cieto roku, tīri laipni piebilda: — Vai tad pats neredzi? Cilvēks strādā, uzņem sakarus ar jauno valdīšanu …

Arturs nervozēja. Vilnim vajadzēja apskriet pusi pa­saules. Atkal un atkal viņš raidīja Rīgas izsaukšanas signālu. Rīga neatbildēja. Pēkšņi Artura seja saspringa. Iestājās klusuma brīdis. Viņa roka tvēra pēc zīmuļa.

Pat uz klāja dzirdēja pīkstienus. Vai tiešām dzimte­nes balss? Morzes ābeci vīri nezināja. Viņi centās lasīt Artura vaibstos. Drēziņš pārliecās pār telegrāfistā plecu. Bet papīra loksne palika neaprakstīta. Pēc brīža Ar­turs uzbīdīja klausules uz deniņiem un griezās pie kap­teiņa: