„Tobago" maina kursu

—   Ko nu par to, — viņš atgaiņājās. — Jūs laikam esat priecīga, ka komanda nolēmusi braukt vispirms uz Santaringu.

—  Man vienalga! — Alīse teica.

Tiešām, diez cik laimīga viņa neizskatījās.

—   Kas jums kaiš, Alīses jaunkundz?

—   Nekas. Vienkārši nevaru iejusties jaunajos ap­stākļos … Starp citu, tēvs lūdza jūs noraidīt uz Santa­ringu šo telegramu. Nezinu, kā tagad. Varbūt jāizprasa Drēziņam īpaša atļauja?

—   Paskatīsim, — Arturs izņēma loksni no Alīses ro­kām un pavirši izlasīja. — Ko nu skriesiet pēc visādām atļaujām! Te nav nekādas politikas. Pasēdiet, es tūlīt!

Priecīgs, ka atkal var izdarīt Alīses jaunkundzei pa­kalpojumu, Arturs iedarbināja raidatslēgu.

—  Jūs noteikti kaut ko saputrosiet, Artur, — teica Alīse. — Jūs nemaz neskatāties uz tekstu. — Artura neatlaidīgais skatiens, kurā jūsma mijās ar līdzjūtību, padarīja meiteni nervozu.

Arturs pietvīka. Viņš piespieda sevi pagriezt galvu. Tikko viņš beidza izsist telegramu, Alīse piecēlās.

—   Palieciet, Alīses jaunkundz! — viņš lūdza. — Pa­kavējieties vēl kādu brīdi!

—   Nevaru, — teica Alīse. — Tēvs gaida. Viņam tagad tik grūti. Viņš tomēr ir mans tēvs.

Arturs skumji pamāja. Jā, Kvieša kungs ir viņas tēvs. Biedrs Drēziņš ir viņas iemīļotais. Tikai viņš, kas viņš tai ir? Radiotelegrafists, ko atceras, kad iegribas pa­klausīties muziķu, kad ievajagas nosūtīt telegramu.

Arturs saburzīja lapiņu ar radiogramas tekstu un grasījās izmest. Ar acīm kā apburts viņš joprojām sekoja Alīsei. Meitene nozuda virsbūves durvīs. Tai pašā mirklī izzuda arī burvestība. Un Arturs pēkšņi apzinājās, ka viņam nebija nekādu tiesību noraidīt telegramu bez kap­teiņa un Drēziņa atļaujas.

Beidzot Vallija atrada Drēziņu. Viņš sēdēja pie kap­teiņa un iepazinās ar kuģa dokumentiem. Pieri saraucis, cīnīdamies ar žāvām. Viņš pamanīja, ka Vallija sa­traukta. Atrāvās no papīriem.

—   Kas ir, Vallij? Vai atnāci pieteikt streiku?

Vallija pat nepasmaidīja.

—   Un kas vainas, ja to resno vepri pieliktu pie trauku mazgāšanas? Bet tu jau ar Kviesi nēsājies kā ar tādu kristālā vāzi. Un tagad vecā lapsa atkal sāk sūtīt tele- gramas … Vai Arturs bija pie jums, biedri kapteini?

Vilsons pakratīja galvu.

—   Nu, redzi! Labi vēl, ka es turu acis vaļā. Pirmīt Kviesis salonā kaut ko sacerēja, tad jaunkundze mudīgi aizmanījās pie Artura …

Drēziņš satika Arturu pusceļā.

—   Kas noticis ar telegramu, ko Alīse lika jums no­raidīt? — viņš uzkliedza.

Arturs ierāva galvu plecos. Trīcošie pirksti pastiepa Drēziņam saburzītu lapiņu.

—   Alīses jaunkundze nav vainīga, — viņš buldurēja. — Es pats …

Drēziņš neklausījās. Kadu ziņu Kviesis nosūtījis uz Santaringu?

«Kuģis vairs nepieder man. Parādu Amerikas un San­taringas tirdzniecības sabiedrībai nevaru samaksāt. Kviesis.»

Telegramas teksts gluži nevainīgs, pat pārāk nevai­nīgs. Un cik aizkustinošs! Kviesis nedomā par sevi, viņš rūpējas par tiem, kuriem palicis parādā naudu… Viens no diviem — vai nu Kvieša raksturs vienas dienas laikā radikāli pārmainījies, vai arī… Ne jau velti Kviesis negāja pats pie radiotelegrafista, bet sūtīja Alīsi. Labi zina, ka iemīlējies delfīns nespēj tai nekā atteikt. Un viņa? Viņa to zina vēl labāk. Droši vien Alīse zina arī, kāda blēdība slēpjas aiz šīs nevainīgās telegramas. Un viņš uzskatīja Alīsi par draugu …

Tā man, muļķim, vajag, Drēziņš sevi izlamāja. No sāktā gala bija jāsaprot, ka neko citu no viņas nedrīkst gaidīt. Alisei vienkārši ir laba sirds, un vairāk tur nav ko gudrot. Viņa nespētu noskatīties, kā mani izsēdina Huānas salā. Tagad mani vairs nav ko žēlot. Tagad likteņa pabērns ir viņas tēvs. Tagad viņa darīs visu, lai palīdzētu tam atgūt kuģi. Galu galā tas ir pilnīgi dabiski… Bet kāpēc viņa rīkojas slepeni, aiz muguras? Šī doma neganti sāpēja.

Drēziņu sagrāba akls niknums. Viņš ieskrēja virs­būves gaitenī. Tikko nepaskrēja garām Alīses kajītei. Parāva durvju rokturi. Un tūdaļ laiks sāka joņot atgrie­zeniski. Kā pulksteņa rādītājs, kuru griež atpakaļ. Rā­dītājs sastinga, laiks apstājās pagātnē. Drēziņš redzēja sevi ieskrienam, redzēja sevi kāri dzeram no karafes, dzirdēja Alīses izbrīnās pilno balsi: «Ko jūs meklējat manā kajītē?» Viņš ar roku nobraucīja pieri. Jātiek vaļā no šīm atmiņām! Jātiek vaļā no pateicības uzplūduma! Jātiek vaļā no personīgām jūtām!

Drēziņš pat nepieklauvēja. Atgrūda durvis vaļā un iegāja. Kajīte bija tukša. Brīdi viņš nekustīgi stāvēja nelielās telpas vidu, nespēdams atraut skatienu no ap­kārtējiem priekšmetiem. Tie visi bija labi pazīstami. Tie visi bija labi draugi. Lai kas notiktu turpmāk, lai kādas izvērstos attiecības ar Alīsi, šajā kajītē pavadītās stun­das viņš nespēj izsvītrot no dzīves. Nespēj un arī ne­grib.

Vallija pamanīja atvērtas durvis un neviļus apsta- jās. Drēziņš viņu neredzēja. Viņš stāvēja ar muguru pret durvīm. Skopā gaisma, plūzdama no tumstošā ilu­minatora, asām līnijām iezīmēja viņa stāvu. Viņš stā­vēja gluži taisni, tomēr Vai lijai kļuva Drēziņa žēl.

— Viņa ir pie sava tēva, — Vallija teica bez parastā skaļuma.