„Tobago" maina kursu

Drēziņš izlikās nedzirdam. Pēc brīža viņš izgāja. Durvis palika pusvirus. Tās viegli -šūpojās kuģa kustī­bas rakstā, it kā aicinādamas viņu atpakaļ.

Apvārsni sedza tumša mākoņu grēda. Pamalē okeāns kļuva arvien melnāks, bet debesīs viļņoja zeltaina liesma. It kā neredzamu starmetēju aizdedzināta. Arī ūdens blāzmoja. Likās, kuģis peld caur uguņojošu naftu.

Nemiers bija aizdzinis Drēziņu līdz kuģa pakaļga­lam. Te nu viņš stāvēja, ar vienu roku ieķēries rēliņā, ar otro žņaudzīdams kamolā saņurcīto telegramu. Nie­cīgais papīra kamoliņš slēpa sevī lielas briesmas. Kā­das — to Drēziņš nezināja. Viņš tikai zināja, ka doties uz Santaringu nedrīkst. Santaringā viņus sagaida la­matas. Drēziņš pārmeta sev, ka sapulcē nebija pietie­kami enerģiski uzstājies. Bet vai varēja rīkoties citādi? Nedrīkstēja taču asi nostāties pretī komandas vispārē­jam noskaņojumam. Šiem cilvēkiem, kas pazina smago jūrnieku dzīvi Kvieša kalpībā, bija pilnīgas tiesības pra­sīt, lai jaunā dzīve būtu citāda. Viņi prasīja tik maz. Viņi tikai prasīja, lai tos par godīgu darbu kārtīgi pa­ēdinātu. Viņi pat nebija savtīgi, kad vēlējās doties uz Santaringu pēc produktiem un ūdens. Pagaidām viņiem grūti iedomāties, ka padomju dzīve ir arī cīņa, ka tā brīžiem ir apzināta atsacīšanās no kāda maza labuma liela labuma vārdā. Tādu atziņu nevar iepotēt dažu stundu laikā. To var sniegt tikai pati dzīve. Un pagai­dām? Pagaidām skaidrs viens — braukt uz Santaringu nedrīkst. Drēziņš stingri cerēja, ka Kvieša telegrama pa­līdzēs mainīt komandas viedokli.

Saule norietēja. Masta galā un kuģa sānos iedegās navigācijas ugunis. Pēkšņi sabiezēja tumsa. Drēziņš tikko spēja sataustīt ceļu uz kubriku.

Iepriekšējā naktī viņi nebija gulējuši. Arī diena pa­gāja vienos uztraukumos. Varētu domāt, ka vismaz ta­gad kubrikā valda miers. Bet miegs vīriem nenāca. Kurš tad spēj likties uz auss, kad dzīvē notikušas tādas pār­maiņas, kad viss apgriezies otrādi?! Viņi vienkārši bai­dījās nogulēt kaut ko svarīgu.

Cepurītis gribēja sev ieliet krūzi kafijas. Lielā kanna bija tukša.

—   Aizskrien, Zigi, pie Vallijas! Lai izvāra vēl.

Uz kāpnēm puika apstājās:

—   Varbūt tu labāk pats, biedri Cepurīt? Vallija man jau pirmīt pieteica, lai vairāk nerādoties. Viņa arī esot cilvēks un pēc deviņiem priekš citiem nevergošot.

—   Nu, to mēs vēl redzēsim! — Galenieks izrāva Zi- gim kannu no rokas. — Tagad vairs nav tie laiki, kad var tēlot glauno freileni. Tagad mēs te esam galvenie kungi!

Pagaidi, Galeni.ek, netrako! — Kurts sauca no­pakaļ. — Ļauj meitenei izgulēties, viņai taču pa dienu nekad nav miera. Labāk uzmodini kohu.

—   Un šis? Viņš tagad nav cilvēks, ko? — Galenieks smagi apsēdās. — Nolādēta dzīve!

Antons izlīda no kojas.

Es aiziešu uz kambīzi izbrūvēt. Tu nezini, kur vi­ņiem tā kapija glabājas?

—   Sēd, kur tu skriesi! — Galenieks ar kaju aizspros­toja viņam ceļu. — Antiņ tāds, vai nesaprati, ka laiki mainījušies? Ar ko tu esi sliktāks par citiem?

Augusts jau labu brīdi pāri grāmatas malai lūkojās biedros. Nu viņš to nolika sānis un atbalstījās uz elko­ņiem.

—   Goda vārds, kādreiz dzīve ir daudz interesantāka par romānu. Vakar es te vēl biju pēdējais eksplo … eks … — viņš sastomījās, — nu, prasts melnais. Bet šodien, — viņš nolēca no kojas un ieurba pirkstu boc­maņa krūtīs, — šodien pēc kafijas iesi tu!

—   Kas es jums par ekspresi? — Zaļbiksis protestēja. — Es tagad arī esmu padomju pilsonis.

Zigis atpleta muti:

—  Tiešām? Tad jau iznāk, ka arī es … Un Gale­nieks un Antons, un Kurts …

—   Tu nemuldi! — Galenieks iešņācās. — Kur tas dzirdēts, ka vācietis pēkšņi var kļūt par padomju cil­vēku?!

—  Jums visiem līdz padomju cilvēkam vēl tikpat tālu, cik atpakaļ līdz pērtiķim, — teica Cepurītis.

—   Ek, kaut ātrāk tiktu uz mājām! — Augusts no­pūtās. — Šausmīgi gribas redzēt, kā tur izskatās. Pa­saki, Cepurīt, tu taču Ļeņingradā esi bijis…

—   Biju, un kas par to? Mūsu kapteinis nevienu ne­laida krastā, baidījās, ka neatgriezīsimies.

—   Bet krāvēji taču nāca uz klāja. Kas tie par cilvē­kiem? — Zigis vaicāja.

—  Cilvēki, — smīnēja bocmanis. — Palūkojies uz mani, cilvēks vienmēr paliek cilvēks, tikai tā valdīšana mainās.

—   Nē, tur arī cilvēki pārmainījušies, — nopietni sa­cīja Cepurītis. — Viņi izmainījuši dzīvi, un dzīve pēc tam izmainījusi viņus. Atminos, es kaut kur lasīju par tādu tankkuģi «Derbent». Jauns, bet motori slikti nore­gulēti, velkas kā vecs dampis. Un, ko tu domā, šie paši izjauca dīzeļus, pieslīpēja vārpstu, dienu un nakti rāvās. Lūk, tādi ir padomju cilvēki!

—   Dullie, ko šiem tik dikti jāsteidzas? — Augusts atmeta ar roku. — Mani pat Kviesis nepiespiestu.

—   Kāpēc ne? — prātoja Antons. — Ja tā labi sa­maksā par virsstundām …

—  Tur jau tas joks, ka neviens viņus nespieda un neviens klāt nemaksāja, — atbildēja Cepurītis. — Pašu kuģis, paši nosprieda … Un tas labums arī tika nevien viņiem, bet visiem.