„Tobago" maina kursu

Ieradās Galenieks, Kurts, Antons. Atnāca Cepurītis piedāvāt tulkotāja pakalpojumus. Ieraudzīja, ka loksne Artura priekšā joprojām balta, un atkal aizgāja. Palika tikai Vilsons un Drēziņš. Drēziņš nolēma uz mirkli ap­sēsties. Viņu uzmodināja klusi pīkstieni.

Atbilde bija klāt. Uz papīra gūlās burti. Burti vei­doja vāTdus. Vārdi savirknējās teikumos. Arturs dzir­dēja, rakstīja, apzinājās, ka patlaban izšķiras kuģa lik­tenis, un nesaprata it nekā. Vajadzēs mācīties krievu valodu.

Izskanēja pēdējais pīkstiens. Arturs norausa svied­rus no pieres. Pēc ieraduma gribēja vēlreiz pārlasīt tekstu. Laikā atjēdzās un pasniedza radiogramu Vilso­nam.

—   Rīga aicina visus kuģus atgriezties dzimtenē,— teica kapteinis. — Ja trūkst produktu, ūdens vai deg­vielas, var vispirms doties uz tuvāko ostu…

Komanda pulcējās kuģa priekšgalā. Sapulci bija sa­saucis Drēziņš. Viņš apzinājās, ka svešinieks nedrikst uzspiest savu gribu vīriem, kuriem tagad pirmo reizi mūžā tiesības pašiem lemt. Bet lemt nebija tik viegli. Ļaudis nedroši saskatījās. Nevienam negribējās runāt pirmajām. Cik viegli un vienkārši viss bija licies vakar naktī. Tagad viņiem nācās iepazīt brīvības ēnas puses. Agrāk allaž kāds deva rīkojumu — Kviesis, kapteinis, galvenais inženieris, bocmanis. Nebija svarīgi, kurš deva. Pavēle palika pavēle, un to vajadzēja izpildīt. Ja gribēji maizi ēst, cita ceļa nebija. Tagad pēkšņi neviens vairs ne­pavēlēja. Tagad no viņiem prasīja, lai rīkojas patstāvīgi.

—   īsta paģiru balle, — pasmīnēja Kārkliņš. — Kad tā putra vārījās, visi kliedza: «Lai dzīvo! Nost!» — bet, kad nu jāizstrebj, tad mute ciet un roka vairs karoti ne­spēj pacelt…

—  Jautajums vienkāršs, — sacīja Drēziņš. —• Vai nu tiešā ceļā uz mājām, vai arī vispirms uz Santaringu.

—   Uz dzimteni! — teica Nordeķis. Viņš domāja par Martu. Viņš iztēlojās, kā sieva ar dēlēnu — ar mazo Aloīzu uz rokām sagaidīs viņu krastmalā.

—   Uz Santaringu! — teica Galenieks. Viņš domāja par to, ka dzimtene nekur nepazudīs. Vispirms der iepazīties ar Santaringas ugunīgo cukurniedru šņabi un tikpat ugunīgajām meičām.

—   Man vienalga! — teica Antons. Viņš domāja par to, ka biedri ir gudrāki par viņu. Kā tie nospriedīs, tā būs pareizi.

—   Uz dzimteni! — teica Cepurītis. Viņš domāja par sarkaniem karogiem greznotām ielām, par demonstrāci­jām un mītiņiem. Zaiga tagad dabūs īstu darbu un pa­šam varbūt izdosies paklausīt ārsta padomam.

—   Uz Santaringu! — teica Vilsons. Viņš domāja par savu kapteiņa pienākumu, par kravu, kas jānogādā iās īpašniekiem.

Zigim bija žēl tūlīt doties atpakaļ. Viņš taču vēl nekā no pasaules nav redzējis. Ko viņš stāstīs kaimiņu puikām? Ka aizbraucis gandrīz līdz Amerikai, bet tā ir nezina, kāds izskatās dzīvs indiānis?

Kārkliņš pirmoreiz mūžā īsti nezināja, ko sacīt. Ru­nāja citi. Katru reizi viņš mācētu izsmiet priekšlikumu. Tomēr nerunāja. Apsmiet varēs arī vēlāk.

Drēziņš neteica nekā. Viņš domāja par to, ka Santa­ringā Kviesim ir svainis. Un ne tikai svainis. Arī ne­skaitāmi citi sabiedrotie, kas darīs visu iespējamo, lai neatdotu «Tobago» darbaļaužu Latvijai. Bet vai izdosies to ieskaidrot komandai? Puišiem liekas, ka pats grūtā­kais jau aiz muguras, ka tagad viņiem pieder visa pa­saule.

Viņš tomēr izklāstīja savas domas.

— Tas viss ir bleķis, — teica bocmanis. — Ko mēs te kuļam tukšus salmus? Rīkojums taču skaidrs — ja trūkst produktu, jāiet uz tuvāko ostu. Un tuvākā osta ir Santaringa.

To Drēziņš bija gaidījis, no tā visu laiku baidījies. Viņš juta, — lai kādus «par» un «pret» izsacīja katrs, lai ko katrs domāja atsevišķi, visiem kopā bija viena doma. Ceļš līdz Rīgai tāls, provianta tikko pietiek līdz Santaringai.

Arturs sēdēja savā kajītē. Viņš ņēma rokā skaņu­plati pēc skaņuplates. Nopūta putekļus. Pārlasīja no­saukumus, tad ar gurdu kustību lika atpakaļ. «Kas reiz skūpstījis latviešu meiču…», «Mīlu rītā, vakarā…», «Ar tevi uz debesīm dejosim mēs …». Kad īsti šīs melo­dijas, šie mīlestības vārdi skanējuši pāri klājam? Pirms divām dienām? Pirms daudziem daudziem gadiem? Tagad vajadzētu raidīt «Ar kaujas saucieniem uz lū­pām» vai «Internacionāli». Paša garastāvoklim gan vai­rāk atbilstu sēru maršs. Ne jau tāpēc, ka Arturu no­māktu pārmaiņas uz kuģa. Kas tur viņam ko uztrauk­ties? Sevišķi tagad, kad, uzņēmis sakarus ar Rīgu, atgu­vis komandas labvēlību. Arturu nomāca kas cits. Jā­apglabā pēdējās cerības. Alīses jaunkundze pat nebija pateikusies par Drēziņa izglābšanu. Skūpsts uz vaiga likās apsmiekls. Arturs saviebās. Ko viņš panācis? Drē- ziņš un Pārups apmainījušies vietām. Un viņš joprojām vecajā vietā. Skaņuplate, kuru uzliek, kad ievajagas, un atkal noņem. Kuru var sasist, kad dziesma apnikusi. Arturs sagrāba plates un atrāva logu. Vislabāk tūlīt jūrā. Svītra pāri — un miers!

Kāds kāpa augšup. Kāpņu galā iznira Alīses galva. Pukstošu sirdi viņš gaidīja, kad atvērsies durvis.

—   Labdien, Artur! — Alīse teica. — Paldies par visu! Jūs man esat labs draugs.

Arturs pietvīka.