„Tobago" maina kursu

—  Mūs izsauc Santaringa. Grib zināt, kad ieradī­simies. Vai atbildēt?

Vilsons neatsaucās. Nu viņam vairs nevajadzēja vie­nam uzņemties atbildību. Bija vismaz kāds labums no tās kopīgās lemšanas . .. Viņš pavērās Drēziņā un pa­manīja, ka tas viņu visu laiku novērojis. Komisārs pa­smaidīja un pakratīja galvu.

—   Izslēdziet! Lai nemaisās pa vidu… Kad ievaja- dzēsies, paši izsauksim, — kapteinis sacīja. — Kā ar Rīgu?

Grūti būs… Ar mūsu raidītāju un tādu attā­lumu.

Raugies tikai, ka tev tā kaste alkal nesaiet čupā, — sauca Galenieks. — Tagad mēs ar tādiem bez liekām ceremonijām.

Artura sejā iešāvās spējš sārtums. Raidatslēga, ko turēja viņa pēkšņi nosvīdušie pirksti, ietrinkšķējās.

—   Pamēģiniet, Artur, pamēģiniet vēlreiz! — Drēziņš draudzīgi mudināja. — Jāuzzina, ko darīt.

—   Es jau cenšos, biedri Drēziņ! Kaut līdz rītam būtu jāsēž! — Arturs atkal ņēmās klaudzināt.

. . . Saule jau bija veikusi krietnu gabalu. Matro­zim pie stūres nācās uzlikt zaļas acenes, jo stari sita tieši acīs. Radiotelegrafists joprojām strādāja. Vairā­kums jūrnieku bija izklīdis kur kurais — kubrikā, ko- mandtiltā, mašīntelpā. Izturēja tikai neatlaidīgākie. Uz Artura kojas kvernēja Augusts. Tikko atšķīris grāmatu, viņš bija aizmirsis, kādēļ te atrodas. Aizvēnī sēdēja zo­lītes spēlmaņi — Galenieks, Kurts, Antons. Arī viņi vairs īsti ne uz ko necerēja. Tomēr atturējās no skaļiem izsau­cieniem.

R*

115

Drēziņš raudzījās uz «zolētājiem», uz okeānu, uz Ar­tura pirkstiem. Pirksti darbināja raidītāja atslēgu. Va­rēja redzēt, ka tie ir noguruši pirksti. Pēc šīs nakts visi jutās noguruši. Sevišķi Drēziņš. Viņam gribējās atlai­sties, vismaz apsēsties. Viņš to nedarīja, viņš baidījās aizmigt. Jau pietiekami daudz nogulēts. Uz kuģa da­žādi ļaudis, dažādi spēki. Un katram savs virziens. Tos visus vajadzēja saplūdināt vienā — ar smaili uz dzim­teni. Tagad tai pievērsta visu uzmanība. Ļaudis gaida vēstis no turienes. Šīs gaidas, gluži kā magnētiskais lauks, pagaidām saista dažādos spēkus. Bet tālāk?

Viņa plccam pieskārās kāda roka. Mīksta, glāstoša roka. Pēkšņi viņš vairs nejutās vientuļš.

—  Alīs? — viņš vaicāja, lai gan nebija ko vaicāt.

—   Es sēdēju savā kajītē… — viņa teica. — Viena pati… Vēl vakar mēs bijām kopā … Bet šodien tu vairs nenāc…

—   Piedod, es nevarēju … Darba tik daudz …

—   Ka pat mani esi aizmirsis?

—   Izšķiras tik svarīgi jautājumi… Arturs mēģina uzņemt sakarus ar Rīgu.

'— Rīga … Cik tā tagad tālu. Ja tu zinātu, kā man gribas tur būt… kopā ar tevi…

—   Nu jau drīz būsim.

—  Tas nav iespējams.

Viņas balss nokrāsa lika Drēziņam vērīgāk ielūko­ties Alīses acīs. Tās bija skumjas.

—  Tēvs saka, mums tur vairs nav ko meklēt. Mēs droši vien apmetīsimies Santaringā, pie tēvoča.

—   Tēvs … Bet ko tu saki?

—   Vēl vakar es viņu ienīdu, šodien man viņa žēl. Viņš tā pieķēries kuģim . .. Cik savāda tomēr ir dzīve: es darīju visu, lai tev palīdzētu, bet tu atmaksā ar to, ka atņem tēvam «Tobago».

—   Citādi nevar … Tu nesaproti.

—   Es saprotu… Mums ir dažādas ticības, mēs dzī­vojam dažādās pasaulēs. Kamēr tu biji pie manis kajītē, man šķita, ka varēšu atrast ceļu pie tevis. Bet tagad tu esi kļuvis tik svešs.

—  Tev tā tikai liekas, Alīs … Vienreiz viss būs galā — un tad …

—   Nevajag … Nekad nevajag solīt to, ko nespēj pil­dīt. Un tagad es tevi vairs netraucēšu, neatraušu no galvenā tavā dzīvē …

—  Alīs!

Drēziņš paspēra dažus soļus, lai panāktu Alīsi, bet pēkšņi metās atpakaļ. No radiotelegrafista kajītes atska­nēja Artura gavilējošais sauciens:

—   Urā! Sakari rokā!

Arturs pacēla roku. Gribējās apklusināt pat sīkāko traucēkli. Vāji vāji, kā caur vati, viņš sadzirdēja punk­tus un svītras. Tās veidoja «Tobago» izsaukšanas sig- nalu. Viņa acīs iegailejās gandarījums. Tad tas deva vietu rūpēm.

—   Kas prot krievu valodu? Atbild padomju kuģis «Komintern».

—   Cepurītis! — Galenieks sauca. — Anton!…

Šoreiz Antona prāts darbojās apbrīnojami ātri. Viņš

jau bija pusceļā. Pēc brīža atskrēja atpakaļ. Sakarsis, aizelsies un neizsakāmi lepns.

—   Tūlīt būs klāt, — viņš paziņoja, it kā nez kādu varoņdarbu veicis.

Atsteidzās Cepurītis. Viņam uz pēdām sekoja mehā­niķi, stūrmaņi, matroži, motoristi. Visi, kas vien drīk­stēja pamest posteni. Cepurītis neuzdrošinājās pieskar­ties papīram ar saviem eļļainajiem pirkstiem. Saliecies kūkumā, piegrūda tuvredzīgās acis. Kustinādams lūpas, izlasīja radiogramas tekstu. Iztaisnoja muguru un sa­gremoja saturu. Tad lasīja vēlreiz. Beidzot svarīgi atkremšļojās un pārstāstīja latviski:

—   «Komintern» atrodas Ziemeļjūrā un dzird mūs tīri labi. Viņi mūsu vārdā sazināsies ar Rīgu. Lai mēs tikai nezaudējot viņu vilni…

—  Motorkuģis «Tobago» Atlantijā, — diktēja Drē­ziņš. — Komanda apsveic strādnieku uzvaru Latvijā. Lūdzam noskaidrot pēc rēderejas dokumentiem, kam pieder Santaringai adresētā krava … Un tagad, biedri, pie darba! Tikko būs kādas ziņas, es jums apsolu …

Solīt jau viegli, domāja jūrnieki, bet drošs paliek drošs. Ik pēc brīža kāds iebāza galvu raidstacijā. Tur tagad dežurēja kapteinis un Drēziņš. Vallija atnesa Ar­turam kafiju un dažas maizītes.