TUVU KRITISKAJAM

Batiskafa ūdeņraža tvertnēm, protams, bija vārsti spiediena izlīdzināšanai; tie atradās korpusa apakš­daļā. Šiem vārstiem bija pa atverei abās skābekļa un ūdeņraža norobežošanai iemontētās plastmasas mem­brānas pusēs. Atverei membrānas ārpusē bija pievie­nota caurule elektrolītiskā ūdeņraža novadīšanai, ja tvertnē tā uzkrātos pārāk daudz. Parasti ārējais spie­diens šo cauruli turēja noslēgtu vai, pareizāk sakot, saspiestu plakanu, tomēr bija pilnīgi iespējams no ārpuses iebīdīt tajā vēl vienu cauruli un ielaist noda­lījumā gāzi vai šķidrumu. Un tieši to iezemieši sāka darīt; Rekeram nebija skaidrs, kāda īsti ir šī caurule, bet nebija nekā pārsteidzoša faktā, ka viņi atraduši ko piemērotu. Laižot gāzi tvertnēs, droši vien diez­gan daudz tās izplūda gaisā, tomēr šķita, ka par to neviens neuztraucas. Galu galā, lidoņu taču bija pie­tiekami.

—  Saprotu, — viņš pēc pāris minūtēm ar robota starpniecību pateica. — Bet man liekas, ka redzu kā­das lamatas.

—   Ko? — Tzija uztvēra teikto tik ātri, ka varēja noprast — viņai pašai arī radušās šaubas.

—   Šis batiskafs ir projektēts pacelšanai ar ūdeņ­radi. Kā jūs zināt, ka viela, ko lietosit, pacels «skafu» pienācīgi augstu, lai dzinēji spētu darboties, pat ja batiskafā ierastos inženieris …

—   Kāpēc jūs domājat, ka šī gāze nav ūdeņradis?

—   Bet kāpēc jūs domājat, ka tā ir ūdeņradis?

—   Kas vēl uz šīs planētas gāzveida stāvoklī ir Vieglāks par ūdeni?

—   Nu, man šķiet, daudzas vielas… es… es ne­zinu; es par to neesmu domājis. — Tad viņš satriekts aptvēFa. — Jūs esat runājusi ar inženieriem!

—   Protams … es negribu būt nepieklājīga, bet kur gan citur es būtu uzzinājusi visu vajadzīgo par «skafu»? Es atzīstu — planētu jūs pazīstat, bet ar to vien nepietika.

—   Saprotu, — Rekers lēni novilka. — Es neesmu domājis par batiskafu tik daudz, cik būtu vajadzējis; bet es taču aprunājos ar inženieriem par instalā­ciju …

Un īstenībā tas arī bija viss. Niks lika lietā savas provizoriskā plosta līdzsvarošanā iegūtās zināšanas un pārliecinājās, vai «skafa» priekšgalā piepildīts vairāk tvertņu nekā pakaļgalā. Dabiski, ka, kuģim paceļoties, vējš dzina to uz vulkāna pusi; sākumā tas cēlās uz augšu tik lēni, ka bērni labi varēja re­dzēt šausmīgo skatu. Iekļuvis siltākā gaisā, batiskafs vienu mirkli draudoši sliecās uz kvēlojošā kalna pusi, bet, ūdeņradim tvertnēs sasilstot, īstajā laikā atguva augstumu. Pamazām blāzma zem batiskafa dzisa, un Izija un viņas draugs laimīgi sāka gaidīt satikšanos ar glābšanas kuģi.

EPILOGS

— Es jau jums teicu, ka cilvēki ir nevarīgas un ne­kur nederīgas būtnes. — Kaut gan Aminadabarli bija laimīgs, viņam nācās grūti atteikties no saviem uz­skatiem. — Jūs nedējām ilgi pūlaties sagatavot glāb­šanas operāciju, un tad jūs gudrībā pārspēj mežpnis, kas ir mazāk izglītots nekā abi bērni. Jūs vienu vai pat divas desmitgades noņematies, apmācot savus audzēkņus uz planētas, un vienā nedēļā iemācāties vairāk no iedzimtajiem, ar kuriem visu laiku nebijāt pat pacentušies nodibināt tiešus sakarus.

—  Ar iedzimtajiem, kuri būtu gribējuši apēst ro­botu, ja šāds mēģinājums būtu izdarīts, — norādīja Izija. — Neaizmirstiet, ka mēs ar Minu pazīstam Atro. Viņš respektēja robotu tikai tāpēc, ka tas va­rēja runāt un iemācīt viņam dažas lietas. Ja tā ne­būtu, viņš būtu to ignorējis vai iznīcinājis.

Aminadabarli pievērsa acis dēlam, kas piekrītoši pamāja.

—   Nu, katrā ziņā iedzimtie ar viņu pašu kultūru ir daudz noderīgāki, un es to pavisam drīz pierādīšu.

—   Kā? — Rekers jautāja.

—   Šeit pēc trim mēnešiem sāks darbu dromieši pēc sava projekta. Mēs ar Ātro varam sarunāties tikpat labi kā jūs, un tad mēs redzēsim, kas pēc tam zinās vairāk par ģeofiziku vispār un par Tenebras ģeo­fiziku it sevišķi.

—  Vai nebūtu izdevīgāk, ja projekts būtu kopējs un mēs savstarpēji apmainītos ar informāciju?

—   Skaidrs, ka jums tas patiktu, — dromietis ņir­gājās. — Man jau atliku likām pietiek no sadarbības ar cilvēkiem, un, ja maniem spriedumiem ir kāda vēr­tība, tad visai drīz pietiks arī Dromai, Tu, dēls, iemā­cījies Ātrā valodu, vai ne?

—  Jā, tēt, bet…

—   Nekādu «bet»! Es saprotu, ka tev patīk Izija, un man šķiet, pēc kopā ar tevi pavadītā laika viņa vairs nebūs tik indīga kā vairums cilvēku, tomēr es zinu, ko runāju. Lūk, Izlieto robota balsī un pasauc Atro pie viņa; tu viņam pateiksi kaut ko no manis.

—   Bet es nevaru, tēt.

Pat cilvēki manīja, ka jaunais dromietis jūtas ne­ērti.

—   Nevari? Ko tu ar to domā? Nupat tu teici, ka tu diezgan labi esot iemācījies viņu valodu …

—   Ai, es to saprotu diezgan labi, tikai nevaru runāt!

—   Tu gribi teikt, ka visu laiku esi tikai klausījies un ļāvis cilvēku meitenei runāt? Es kaunos par tevi. Tu labi zini, ka nedrīkst palaist garām nevienu izde­vību iemācīties kādu jaunu valodu.

—   Es taču neesmu to palaidis garām.

Šķita, ka Aminadabarli tā kā drusku piepūšas.

—   Tad, abu sauļu vārdā, pasaki man, *ko tu da­rīji! — Nekad vēl neviens no klātesošajiem nebija dzirdējis, ka viņa balss skaņa būtu bijusi tik tuva rēcienam kā pašlaik.