TUVU KRITISKAJAM

Toties to nevarētu apgalvot ne par vienu uz «Vm- demiairix». Aminadabarli vairāk nekā jebkad bija pārliecināts, ka cilvēki ir naidīgi noskaņots un sadar­boties nespējīgs bars; un pašlaik šādam viņa uzska­tam bija vairāk pamata nekā parasti. Visi cilvēki kuģī, pēc Izijas Ričas parauga, bija pārskaitušies uz dromieti. Nakts atpūta nebija atjaunojusi meitenes parasti saulaino noskaņojumu. Tzija bija sašutusi par dromieša apvainojošo izturēšanos iepriekšējā vakarā un ne tikai atteicās paskaidrot viņam savu apgalvo­jumu par izglābšanos nākamajā Tenebras dienā, bet ari nestāstīja par to nevienam citam, baidīdamās, ka dromietis varētu noklausīties. Tā, protams, bija gluži bērnišķīga reakcija, — un Izija, neraugoties uz pie­auguša cilvēka runas veidu un uzvedību, jau ari bērns vien bija. Izijas tēvu lūdza pierunāt meiteni tomēr kaut ko pastāstīt. Ričs ieskatījās meitas sejā uz ekrāna, bet nepārmija ar viņu ne vārda, taču savā starpā abi bija kaut ko noskaidrojuši, jo pēc brīža Ričs novērsās no ekrāna un teica:

— Lūdzu, lieciet misteram Sakiiro sagatavot sa­karu kuģi batiskafa sagaidīšanai; cik es zinu, pieka­rināmo dzinēju piestiprināšanai un noregulēšanai nepieciešams zināms laiks.1

Ignorējot jautājumus, ar kuriem viņu apbēra, Ričs tūlīt atstāja telpu, lai nozustu savā dzīvoklī.

—   Ko* mēs darīsim? — Jautājums ne mazākā mērā nebija retorisks. Jautātājs ģeofiziķis bija Riča ģime­nes tuvs draugs.

—  Manuprāt, jādara, kā viņš lika, — atbildēja kāds cits zinātnieks. — Šķiet, Ričs ir pārliecināts, ka mazā zina, ko runā.

—   Es zinu, ka viņš ir pārliecināts, bet vai arī meitene pati ir pārliecināta?

—  Mēs darīsim tieši to, ko viņš lika, — trešais no­rādīja. — Pat ja mazā ir kļūdījusies, nekas nenotiks, ja sakaru kuģis būs gatavs. Kāpēc visi ir tā uztrau­kušies?

—   Tāpēc, ka mēs zinām, kas notiks ar Iziju un Riču, ja meitene būs kļūdījusies, — ģeofiziķis atbil­dēja. — Ir jauki, ja viņa zina, ko saka, bet, ja viņa zaudējusi savaldību tās desmitkājainās zebiekstes dēļ un tikai pūš pīlītes, lai attaisnotu savu rīcību … — Viņš izbeidza sarunu, pieslēdzās citam sazināšanās kanālam un nodeva Riča lūgumu inženieriem.

Robots neatradās pašā notikumu centrā, tomēr tos novērot vēl aizvien varēja. Šķita, ka Ātrā alinieki, saņēmuši norādījumus no virsaiša vai Izijas, asimilē­juši un izrīko viņa audzēkņus. Neviens vairs nejau­tāja Fedžinam, kas jādara, bet, par spīti tam, noti­kumi risinājās gandrīz pārāk strauji, lai Rekers spētu tiem sekot. Viņš zināja, ka Izija sastrīdējusies ar Aminadabarli, taču sarunas sīkumi viņam nebija skaidri, Rekeram bija stāstīts par Izijas solījumu nākamajā dienā pacelties no Tenebras, bet viņam bija tikpat maz jēgas kā visiem pārējiem, kā īsti viņa domā to izdarīt.

Doktors galvenajos vilcienos zināja, kas norisinās uz planētas, bet visu viņš nebija izpratis, un neviens arī nepapūlējās viņam to paskaidrot. Rekeram nekad nebūtu varējis ienākt prātā, ka tas tiek darīts pēc Ieijas lūguma un ka viņa vispār spēj nonākt tādā galējībā, gribēdama būt pilnīgi droša, ka nekāda liet­derīga informācija nenokļūst līdz «Vitidetrfiatrix» un radījumam, kas viņu bija tā aizkaitinājis. Rekers varēja vienīgi novērot, fotografēt, pierakstīt dzirdētās sarunas un censties izprast, kas īsti notiek.

Plosts bija nolaists ūdenī, un Niks un Betsija aiz­veda Atro pa dīķi tieši pie kāda no batiskafa ilumi­natoriem. Rekers redzēja tenebriešu un kuģa iemīt­nieku sastapšanos, tomēr nevarēja dzirdēt sarunu, fjo robots atradās pārāk tālu. Saruna bija ilga un vi­sai dzīva, kā liecināja sarunas dalībnieku žesti — iluminators bija pietiekami liels, lai Rekers puslīdz labi varētu pat ieskatīties «skata» no izdevīgās ro­bota pozīcijas. Viņš centās izprast žestu nozīmi, to­mēr viņam neveicās. Sarunas nebeidzās līdz vēlam vakaram; tad plosts atgriezās krastā un visi sāka kravāties. Ducis alinieku palīdzēja nest plostu un vilkt ratus. Pirmo reizi Ātrais pievērsa uzmanību ro­botam, izlietodams Niku par tulku, — viņš lika tam iet viņiem līdzi. Rekers tūlīt piekrita; ceļā viņi acīm­redzot devās, lai izbēgtu no jūras, kas, domājams, iespiedīšies iekšzemē vismaz tikpat tālu kā iepriek­šējā naktī.

— Kurp šonakt dosies «skafs»? — Rekers vaicāja, vairāk, lai ļautu aliniekiern demonstrēt viņu spējas, nekā tāpēc, ka atbildei būtu kāda nozīme. Viņš gan­drīz vai gaidīja, ka Ātrais pat nepapūlēsies.atbildēt, tomēr virsaitis bija ļoti labā noskaņojumā — augu dienu viss bija noticis tieši pēc viņa prāta. Kad grupa devās ceļā, Ātrais #gāja blakus robotam un priecīgi pļāpāja. Niks tulkoja. Ātrais sīki aprakstīja apkārtni, pa kuru viņi gāja, kā arī vietu, kur, viņa­prāt, tiks aizskalots batiskafs. Viņš arī izskaidroja iemeslus, kāpēc viņš tā domā; ģeofiziķi klausījās, šo to piezīmēja un gluži ar mātes gādību pieskatīja magnetofonus, kuros ierakstīja sarunu. Pirmajās di­vās nakts stundās valdīja liela vispārēja līksmība, kādu Altaira rajons • nebija piedzīvojis desmitiem gadu. Vienīgie, kas tajā nepiedalījās, bija Aminada­barli un Rekers.