TUVU KRITISKAJAM

•Ātrais apturēja ceļotājus pēc nepilnu divu stundu lēna gājiena. Bija iestājusies nakts, un arī lietus bija klāt. Virsaitis visus norīkoja pie darba — lika lasīt kurināmo un pavēlēja Nikam visapkārt nometnei iekurt ugunskurus. Niks ar saviem draugiem bez iebildumiem paklausīja; Rekeram bija aizdomas, ka viņi ir pietiekami līdzīgi cilvēkiem un priecājas izrā­dīt savas zināšanas. Alinieki pie visiem ugunskuriem praktizējās uguns aizdedzināšanā — malkas kaudzes uzliesmoja cita pēc citas.

Sešpadsmit gadu vakara ugunskuru iedegšana uz planētas bija bijis signāls par četrdesmit astoņu stundu ilga atpūtas perioda iestāšanos uz «Vindemi- atrix», jo naktī uz Tenebras nekas nenotika, tikai lija lietus. Tagad viss bija mainījies; diskusijas, kas daž­brīd robežojās ar strīdu, ritēja pilnā sparā. Inženieri bija aizņemti, nostiprinot palīgkuģa ārpusē hidro- ferona dzinējus un to vadības iekārtas.

Biologs atteicās atstāt novērošanas telpu; viņš bija pārliecināts, ka notikumi' tuvojas atrisinājumam, •tikai nevarēja uzminēt, kāds tas būs. Naktī šī neziņa kļuva ļaunāka, it sevišķi, ja tuvumā gadījās viens vai otrs diplomāts. īstenībā Rekers smagi cieta no pēk­šņa pašapziņas zuduma; viņšf prātoja, kā iemācīt sa­viem audzēkņiem izlabot batiskafu, ja tie būs ar mieru viņu uzklausīt.

Beidzot pienāca rīts. Ne nometnē, ne batiskafā ne­kas sevišķs nebija atgadījies. Drīz vien grupa devās uz turieni, kur, kā paredzams, būs aiznests batiskafs. Tas nozīmēja, ka jānosoļo tikpat garš ceļš kā iepriek­šējā naktī, jo Ātrais un viņa' ciltsbrāļi bija paredzē­juši, ka strandējušais «skafs» nepārvietosies nekur tālu. Rekers nezināja, vai Izija bija viņiem ziņojusi par batiskafa pārvietošanos; pēdējās četrdesmit asto­ņās stundās viņš meitenes balsi nebija sevišķi bieži dzirdējis.

Rekers turpināja mocīties — viņš nespēja iedomā­ties, kā drosmīgā meitene ar saprātīgu, tomēr pilnīgi neizglītotu iedzimto palīdzību varēs pacelt batiskafu, lai tas būtu pieejams sakaru kuģim. Retajos brīžos, kad viņš iesnaudās, viņu mocīja drausmīgi murgi; viņš uzskatīja, ka ir atbildīgs par bērnu likteni, un paša bezspēcības apziņa bija nepanesama.

Nav nemaz jājautā, kā jutās ģeofiziķi, kad iedzim­tie bija sasnieguši paredzēto vietu, bet batiskafa tur nebija. Zinātnieki dūca kā bišu spiets, uzbrukdami cits citam ar hipotēzēm, un nevienam nebija laika klausīties, ko saka otrs. Aminadabarli noģība; pirmās palīdzības sniegšana viņam bija problēma, kas visus aizņēma pāris minūšu, kamēr dromietis pats atgu­vās, jo nevienam no cilvēkiem nebija ne jausmas, ko viņa labā varētu darīt. Par laimi, pēc stundas ce­turksni ilgiem meklējumiem «skafu» atrada tieši tur­pat, kur tas bija palicis'iepriekšējā naktī; tas ļāva uzelpot abiem tēviem,-bet atstāja neizpratnē daudzus citus cilvēkus un arī dažus tenebriešus. Batiskafs bija atradies jūrā, to Tzija bija paziņojusi. Zinātnieku strīdi uzliesmoja ar jaunu sparu, bet pie batiskafa sāka kūsāt darbs. Tenebrieši nepārprotami rīkojās pēc zināma plāna, tomēr "Rekers nespēja saprast, ko viņi grasās darīt.

Lielā skaitā tika izsūtītas mednieku grupas — kā varēja spriest pēc tenebriešu apbruņojuma; katru no tām pavadīja viens Fedžina audzēknis ar cirvi. Plosts vairākkārt brauca uz batiskafu, un Ātrais ar savējiem ļoti rūpīgi pārbaudīja tā virsmu; šķita, ka pa šo laiku Izija ar viņiem sarunājas, bet Rekers un viņa biedri nevarēja dzirdēt, ko meitene saka. Tenebrieši ļoti interesējās par silto zonu «skafa» augšdaļā, kur dzesēšanas iekārtas izvadīja siltumu no dzīvojamām telpām; pieturēdamies pie daudzajām skavām, viņi sāka rāpties uz augšu pa «skafa» korpusu, lai izpē­tītu to tuvāk. Tā kā «skafs» bija apaļš un vairs ne­peldēja, tad tas sāka velties virsū plostam, un kāpēji ar skubu lēca lejā. Plosts pievirzījās tuvāk robotam, un Rekers dzirdēja, ka Niks saka Betsijai:

— Tas ietaupīs daudz laika. Ja skolotājiem kuģī nav iebildumu, mēs ievelsim to šeit un strādāsim pie tā.

Abi iestūma plostu atpakaļ dīķī un atkal aizairēja pie strandējušā «skafa». Šoreiz Rekers zināja, par ko tiek spriests, un, kaut arī nevarēja dzirdēt sarunu, tomēr saprata, kā tā beidzās, — Izija piekrītoši pa­māja ar galvu.

Tas Rekeru satrauca, un viņš nekavējoties piezva­nīja bortinženieriem. Tie doktoram apgajvoja, ka batiskafs ir pilnīgi hermētisks un velšana tam neko nekaitēs, vienīgi abiem jaunajiem kuģotājiem būs ne­patīkama sajūta.