Uguns sala

Jūzerrefs kā allaž gulēja šķērsām uz sliekšņa. Pirra pamanīja, ka viņš ir uzziedis uz plakstiem mazliet sava dārgā, zaļā wadju, lai sapņotu par Ēģipti. Viņa cerēja, ka tas iedarbojas.

Tālāk gaiteni šņākuļoja verdzenes. Pirra pie vakari­ņām bija padzērusies tikai pavisam mazliet un sazāļojusi atlikušo vīnu ar magoņu pieniņu, jo zināja, ka skuķes pabeigs to, ko viņa neizdzers. Viņa cerēja, ka nav pār­centusies.

Bija agrs pavasaris, un Dievietes Namā gaudodamas vējoja saltas brāzmas. Gaiteņi tinās tumsā, tikai šur tur atspīdēja pa kādai vecai, nespodrai lampai. Meitene taustījās uz priekšu garām istabām, kur, miegā kaut ko murminādami, gulēja cilvēki, un gandrīz paklupa pār aiz­migušu vergu. Viņai piezagās gabaliņš tumsas, un apakš­stilbam pieskārās kaķa pūkainais kažoks.

Pār Dižpagalmu un tā vidū augošo olīvkoku lija sud­rabaina mēnesnīca. Pirra turējās ēnās pie sienas un devās uz stūri. Koks noskatījās, kā viņa aiziet. Meitene klusi lūdzās, lai tas viņu nenodod.

Dižpagalmā atbalsojās soļi.

Pirra sastinga.

No kādām durvīm biedējoši tuvu iznira priesteris.

Meitene no spriedzes kļuva gluži stīva un noskatī­jās, kā nācējs aizsoļo uz Dubultā cirvja zāles pusi. Viņa izdzirda klusi nošvīkstam kreļļu priekškaru; priesteris nozuda.

Kad viņa sasniedza rietumu mūrī iekārtotās darbnī­cas, bija jau pāri pusnaktij, un Pirra baidījās, ka svešā sieva būs prom.

Tumsā viņa uzskrēja kaudzītei vara stieņu un gan­drīz nogāza zemē veselu plauktu ar māla podiņiem. Sirds salēcās. No stūra viņā lūkojās kādas acis. Meitene atvieg­loti nopūtās. Ziloņkaula dieva kalnu kristāla acis sekoja viņai ceļā pāri zīmogu meistara darbnīcai.

Darbnīca bija tukša. Vai viņa būtu palaidusi garām savu izdevību?

No tumsas atdalījās kāda ēna, un Pirra tumsā atpa­zina balto žagatas svītru.

-    Tu kavējies! sieviete čukstēja.

-    Nevarēju tikt prom! Paņēmu līdzi zeltu…

-     To tagad ne. Blakusistabā ir olīvu spiedne. Mans brālēns atstāja virvi. Mums tā jāapsien ap spiedni un jāizrāpjas laukā. Viņš pirms rītausmas atraisīs virvi, lai noslēptu pēdas.

Trūcīgajā gaismā, kas ieplūda vien pa sīku lodziņu, abas uzmeklēja spiedni divus smagnējus akmeņus ar iekaltām gropēm un resnu virves rituli.

Pirra palūrēja ārā pa logu. Seju asi appūta salts nakts vējš, un viņa nevarēja saskatīt lejā esošās ldintis. Kā lai mēs zinām, vai virve ir gana gara? meitene izdvesa.

-    To mēs nevaram zināt, svešā nomurmināja.

* * *

Melnais kuģis ar čīkstošu takelāžu un plīkšķošām burām straujā gaitā zēģelēja pāri viļņiem. Pirra sakņupusi kluknēja priekšgalā, savelkot ciešāk savu durstīgo apmetni, un juta, kā sejā iesprakstas sāļas šļakatas.

Brīvība.

Kurp viņa dosies? Kā viņa izdzīvos Baltajos kalnos tālu prom no visa, ko pazina? Meitene jutās izbijusies, bet pacilāta. Viss notiekošais bija tik varens, ka bija grūti to aptvert.

Virve tik tiešām izrādījās par īsu, un Pirra lēcienā uz klintīm gandrīz vai salauza potīti. Ciema suņi viņu

aizdomīgi apostīja, bet Hekabi bija paķērusi līdzi šādas tādas ēdiena atliekas, lai krančus apldusinātu.

Pēc naksnīga gājiena abas nonāca pie pelēki viļņojo­šas Jūras, kur seklumā šūpojās kuģis. Kapteinis viņas jau gaidīja, un kuģis sāka slīdēt prom gar krastu.

Hekabi apgalvoja: ja pieturēšoties tāds pats vējš, viņi jau līdz nākamajam mijkrēslim sasniegšot Baltos kalnus. Lai sajauktu pēdas vajātājiem, viņa bija parūpējusies par viltus norādēm, bet, ja tas nelīdzētu, viņa teicās zinām kalnos tādas vietas, kur viņas neviens neatradīšot.

Zvaigznes izbālēja, un pie austrumu puses apvāršņa parādījās sarkana svītra: Dieviete gāja pāri Jūrai modināt Sauli. Pirra nogrieza šķēlīti kaltētas kefales un pārmeta to bortam kā ziedojumu, pēc tam nogrieza vēl šķēlīti sev pašai.

Piepeši viņa mitējās košļāt. Saule nebija pareizajā vietā. Ja viņi kuģotu uz rietumiem, tai vajadzētu atras­ties aiz muguras.

Pirra pameta skatienu pār plecu un iepleta acis. Keftiu bija vairs tikai tumša līnija kaut kur pamalē.

Meitene klupšus krišus aiztenterēja pāri klājam turp, kur stāvēja Hekabi un vēroja viļņus. Mēs braucam uz ziemeļiem! Pirra iebrēcās.

-    Tu esi acīga, Hekabi sausi noteica.

-    Tu teici, ka mēs brauksim uz Baltajiem kalniem!

-    Es meloju.

-    Bet es tev samaksāju! Pirra auroja.

Sievas brūnajās acīs gailēja uzjautrinājums. Man vajadzēja zeltu, lai samaksātu par vešanu. Tagad tu esi tikai tāds traucēklis, ar kuru man kādu laiku būs jāsa­mierinās.

Pirras sašutums pārvērtās nemierā. Šķita, ka viņa ir apmainījusi vienu gūstu pret otru. Kurp tu mani ved? viņa pajautāja.

Hekabi atkal pievērsa skatienu apvārsnim. Sarkanā ausma izgaismoja viņas spēcīgos vaibstus, un vējš pūta sejā savādos, svītrainos matus. Ir tādas salas, kas rindo­jas vienā lokā un sirdī glabā liesmas, viņa uzrunāja viļ­ņus. -Reiz, sensenos laikos, Uguns Pavēlniece norāva savu spožo kaklarotu un aizmeta to pāri dižajai, zaļajai Jūrai…

-     K-ko? Pirra izstomīja. Obsidiāna salas? Bet tas tak ir pusceļā uz Akejul