Uguns sala

Šārīta upurēšana bija galā, un Bezdelīgu pagalmā val­dīja trokšņaina rosība zemnieki mainīja savas preces un lūdza padomus lētākajiem pareģiem. Oda pēc svied­riem, sezama, putekļiem, medus un asinīm.

Kāda sieva tirgojās ar vīnu no ādas maisa; elkonī viņai bija kaudzīte rupji apstrādātu māla kausiņu. Zvejnieks cepināja astoņkāji uz uguns, kas bija sakurināta no olīvu kauliņiem, un vienlaikus paturēja acīs spaini, kur slidenā ņudzeklī savu kārtu gaidīja vēl citi. Kāds večuks sargāja savus mazos māla vērsīšus no bariņa bērnu, kas, atple­tuši mutes, drūzmējās apkārt. Tās nav nekādas rotaļlie­tas! viņš bārās. Tie ir ziedojumi. Ja nemaksāsiet, nav nekādas gramstīšanās un es pieņemšu tikai mandeles vai sieru.

Trīs goda drānās saposušās zemnieku meičas stā­vēja pulciņā un trina mēles. Ieraudzījušas Pirru, skuķes aptaustīja savas krāsotu gliemežvāku krellītes un skau­dīgi aplūkoja meitenes zelta kaklarotu un zaļās jašmas lilijas viņas ausīs. Pirra prātoja: nez ko tenkotājas teiktu, ja zinātu, ka viņa apskauž tās? Viņas varēja iziet pa vār­tiem, kad tīk.

Piepeši Pirra sajuta, ka uz viņu skatās.

Stūri zem ļodzīgas niedru nojumes sakrustotām kā­jām zemē sēdēja kāda sieva. Pirra izbijusies sazīmēja to pašu svešinieci, kurai matos bija balta strīpa kā žagatai.

Pirra gandrīz pret savu gribu piegāja svešiniecei klāt. Jūzerrefs sekoja, nosodoši klakšķinādams ar mēli.

Tuvumā sieviete izskatījās tikai pēc kārtējās klaiņojo­šās pareģes. Saule bija nobrūninājusi viņas ādu tai pašā tumši putekļainajā tonī kā tunika, un sandales galos lie­cās uz augšu kā nekopta ēzeļa nagi. Viņa bija izkārtojusi dažas vīstošu zālīšu buntes uz zāles pīteņa, bet gribētāju nebija, un viņai, šķiet, tas arī bija vienalga. Uz sejas svīt­rās krita saules stari un ēna, bija grūti noteikt, vai viņa ir jauna vai veca, un viņas apakšdelmus apvija smalkas, apaļas rētas, kas izskatījās pēc apdegumiem.

Viņa cieši uzlūkoja rētu Pirrai uz vaiga. Kur tu pie tādas tiki? viņa bezkaunīgi pajautāja.

-     Kā tu uzdrošinies! iebrēcās Jūzerrefs. Šī ir…

-     Būs jau labi, Pirra pārtrauca. Tad uzrunāja sveši­nieci: Kā tevi sauc?

-     Hekabi. Keftiešu valodā svešā runāja ar Pirrai nepazīstamu akcentu. Tava zīme. Kā tu to dabūji?

Pirra samirkšķināja plakstus. Es pati to pagājušajā vasarā izdarīju. Es to iededzināju, lai neļautu mātei mani izprecināt kāda likoniešu virsaiša dēlam.

-     Bet kā tu to iededzināji?

-    Kāda tam nozīme?

-    Ugunij vienmēr ir nozīme, kundze. Jautājums tikai: ko tas nozīmē?

Pirra gluži neviļus sajuta nemieru. Viņa sev mēģināja iegalvot, ka tā taču ir tikai lēta pareģe, kas runā mīklās,

lai izklausītos gudrāka, nekā ir patiesībā; taču šai sievai tāda mēļošana padevās labāk nekā vairumam citu.

Pirra strupi pavaicāja, no kurienes viņa ir.

-    No Baltajiem kalniem, tā atsaucās.

Akcentu tas izskaidrotu, bet attieksmi gan ne. Baltie kalni atradās tālu prom, otrā Keftiu galā, un tur mitinā­jās pavisam maz cilvēku. Tos, kuri atceļoja līdz Dievietes Namam, pārņēma bijība un pazemība. Šī sieviete nejuta ne vienu, ne otru.

-    Ko tu te dari? Pirra jautāja.

-     Ciemojos pie brālēna.

-    Un kas viņš ir?

-    Zīmogu meistars.

Pirra apslēpa satraukumu. Zīmogu meistara darb­nīca bija iebūvēta rietumu mūrī, un viņa to jau bija apsvērusi kā iespējamo bēgšanas ceļu, taču šie amat­nieki bija pazīstami ar savu nesabiedriskumu, un viņai nekad nebija izdevies iegūt to uzticību. Tā būtu viņas iespēja.

-      Nu, un ko tad bagātā jaunkundze gribētu no Hekabi? svešiniece sarosījās. Vai nolasīt dūmus? Vai arī ar Hekabi redzīgo akmeni paklausīties garu runās?

-    Es neko negribu, Pirra atgaiņājās.

-    Nē, gribi gan. Vakar es tevi redzēju uz jumta. Sie­vietes brūnās acis spīguļoja tik spoži, ka radīja nemieru.

-     Redzīgais akmens, jā… Viņa pamāja ar galvu, it kā Pirra būtu izvēlējusies.

Jūzerrefs pieskārās Pirras plecam. Ko tu dari? viņš pajautāja akejiski, lai sieviete nesaprastu. Diženajai nepatiks, ka tu pinies ar vienkāršu pareģi…

-    Tieši tāpēc! Pirra atcirta arī akejiski.

Pa to laiku apkārt bija sapulcējies bariņš zemnieku, kas gribēja noskatīties notiekošajā, un visi gaidās saviļ­ņojās, kad sieviete nolika sev priekšā apaļu, seklu šķīvi no melna, pulēta akmens. Pirra jutās pārsteigta. Akmens bija obsidiāns tas Keftiu bija retums, un parasti klaiņo­jošiem pareģiem nekā tāda nebija.

Vispirms sieviete piepildīja šķīvi ar ūdeni no taukaina ādas maisa. Tad viņa no kazādas somas izķeksēja koši dzeltenu kunkulīti apmēram rieksta lielumā. To viņa sadrupināja pirkstos un iesmērēja ar dzelteno pulveri plaukstas. Lauvu akmens, viņa nomurmināja.

Sērs, Pirra nodomāja. Reiz viņa tādu bija redzējusi kāda priestera zāļu somā. To izmantoja ļaunu garu un blusu atvairīšanai.

Sieviete sāka šūpoties un kaut ko klusi skandēt un, izņēmusi no somas trīs grubuļainus, pelēkus oļus, iemeta tos ūdenī. Tie nevis nogrima, bet palika šūpojamies uz ūdens virsmas.

Zemnieki skaļi ierāva elpu. Tie peld! Kādas viņai spē­jas viņa prot likt akmeņiem peldēt!

Pirra sakrustoja rokas, it nemaz nejuzdamās iespai­dota.