Uguns sala

Pirra zem spilvena sameklēja mazo koka kaķīti, ko Jūzerrefs viņai bija izgriezis, kad Pirrai bija astoņi gadi. Tas bija dzeltens ar melniem plankumiem pats Jūzer­refs to dēvēja par “leopardu” un, pavelkot saitīti pie vēdera, varēja atvērt un aizvērt tā rīkli. Nu jau mei­tene bija tam par lielu, bet viņai kaķītis tik ļoti patika, ka toreiz, kad māte pirms trim vasarām pavēlēja aiz­vākt visas rotaļlietas, viņa to paslēpa iedobē zem drēbju lādes.

-    Viss būtu daudz vienkāršāk, Jūzerrefs klusi iemi­nējās, -ja tu vienkārši samierinātos ar savu likteni.

-    Tā kā tu? Reiz tu man sacīji, ka dzīve ārpus Ēģiptes esot tikai pusdzīve.

Puisis nopūtās. Labāk būt pusdzīvam nekā miru­šam. Vēlreiz tava māte tev nepiedos. Tu to zini.

Izskatīgā seja šķita barga, tomēr viņš ielika vīraka trauciņā savu īpašo maisījumu no īrisa, terpentīnkoka sveķiem un čūskas ādas. Viņš sacīja, ka tas palīdzot aiz­mirst bēdas tāpat, kā čūska met ādu.

Pirrai sūrstēja acis. Jūzerrefs viņai bija drīzāk kā vecākais brālis, nevis vergs, un tomēr viņi mūžam paliks šķirti. Viņam tik ļoti pietrūka Ēģiptes, ka viņš skumjās skuva galvu, un vairāk par visu viņš baidījās no tā, ka nomirs svešā zemē, jo tad pēcnāves dzīvē nesatiks savus vecākus un brāli. Tomēr viņš ne reizes nebija mēģinājis bēgt. Viņa dievi bija izlēmuši, ka Jūzerrefam jābūt ver­gam Keftiu, un viņš pakļāvās dievu gribai.

Istabu pievēdīja vīraka tvanīgais aromāts. Jūzerrefa acis sastapa Pirras skatienu, un viņš pasmaidīja. Arzavā es būšu kopā ar tevi, viņš sacīja. Es par tevi parūpē­šos. Es vienmēr rūpējos par tevi. Runājot viņš sažņau­dza saujā savu amuletu ar aci. Pirra zināja, ka tā viņš izsaka zvērestu.

-    Zinu, viņa noteica.

Bet viņa nepateica Jūzerrefam, ka arī pati ir kaut ko apzvērējusi.

Viņa bija nosolījusies neļaut sevi aizvest uz Arzavu. Viņa aizbēgs, lai ko tas arī maksātu.

6

Kad Pirra pamodās, bija vēl tumšs.

Lampa pie gultas izplatīja dūmakainu gaismu un viegli uzvēdīja jasmīna smaržu. Jumtā rušinājās peles, un viņa dzirdēja attālus steļļu atsvaru klikstus.

Saritinājusies uz sāna, meitene cieši sažņaudza ķirzakādas maciņu ar piekūna spalvu un lauvas nagu iekšā. Viņa prātoja, ko gan tagad dara Hīlass tālu ziemeļos, aizjūrā. Varbūt viņš bija atradis māsu. Pat ja tā nebūtu, viņš vismaz bija brīvs.

-    Kundze? Caur durvju priekškaru pabāza galvu Sīlea.

-    Ej prom, Pirra noburkšķēja. Es guļu.

-     Blēņas! Sīlea iesteidzās istabā ar klēpi drēbju rokās. Celies nu! Mēs gribam, lai tu uz mielastu izska­tītos tik labi, cik vien iespējams.

Pirra nepatikā pablenza uz savu galveno verdzeni. Sīlea saņēma rīkojumus no virspriesterienes, turklāt arī spiegoja tās labā.

Cita meitene ienesa paplāti ar valriekstu maizītēm un miežu pienu, kā arī plēksnīti vīraka, ko Pirrai sakošļāt, lai iztīrītu zobus. Trešā meitene izsukāja viņas tumšos matus un savija tos pīnēs, bet Sīlea tikmēr viņu ar visai asām kustībām saģērba. Smalkas, safrāndzeltenas vilnas

krekls, zils, lidojošām zivīm izšūts virstērps ar šķēlumiem un cieši pieguloša koši sarkana jaka, kā arī apzeltītas jērādas josta ar pušķīšiem. Uz kājām bija saglabājušies hennas raksti vēl no vakardienas, tāpēc Sīlea tikai atjau­noja punktus uz plaukstām un pieres, ko Pirra vienmēr noberzēja nost.

Sīlea rīkojās ar mazītiņo ziloņkaula irbulīti un dur­stīja viņai ādu, bet Pirra tikām prātoja, vai verdzene ir izstāstījusi virspriesterienei par meitas neveiksmīgo bēg­šanas mēģinājumu vai arī tomēr noklusējusi jo tas viņu pašu parādīja sliktā gaismā. Lai nu kā, jaunās sievietes oma bija nelāga.

Pirra, piepeša impulsa vadīta, paķēra irbulīti un iekrā­soja savu rētu. Tā. Bronzas spogulī bija redzams skarbs, sarkans sirpis, kas pāršķēla vaigu kā vaļēja brūce.

Sīleas tuklā seja dusmās saviebās. Diženajai tas nepatiks.

-    Tāds arī ir nolūks, Pirra sausi noteica. Un nemaz neizliecies nikna, tu vienmēr tīksminies, kad man ir nepatikšanas.

-    Ak, kundzei Sīlea plati ieplestām acīm rājās.

-    Ak, SīJea! mēdījās Pirra.

Bija pienākusi Zilās Zobenzivs svētku septītā diena, un šodien Jasasara Dižpagalmā vadīs dažādus rituālus. Pirra aizsūtīja pārējos pa priekšu, sakot, ka pati nāks kopā ar Jūzerrefu. Sīleai tas nepatika, bet Pirra uzmeta verdzenei tik bargu un ciešu skatienu, ka pat viņai nepie­tika drosmes nepaklausīt.

Drīz pēc tam, kad verdzenes bija aizgājušas, istabā ienāca Jūzerrefs. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un ar aizdomām nopētīja Pirru. Tu taču netaisies mēģināt nekādus izgājienus, ko?

-     Protams, ne, Pirra attrauca, bet domas tikmēr šaudījās kā iesprostoti zvirbuļi. Vēl divas dienas, un viņu sūtīs uz Arzavu bet viņai bija aptrūcies padoma.

Meitene devās nevis uz Dižpagalmu, bet uz Bezdelīgu pagalmu, kur pulcējās vienkāršā tauta.

-     Ko tu tur ceri atrast? uzsauca Jūzerrefs.

-     Nezinu. Pirra zināja tikai to, ka nespēj aci pret aci satikties ar māti. Nu jau Jasasara noteikti zina neatka­rīgi no tā, vai Sīlea viņai izstāstīja vai ne. Virspriesteriene vienmēr zināja.