Uguns sala

Ieradās tēvs, un mātītes atkāpās, lai ļautu viņam paēst. Mazulīte bijīgi noskatījās, kā tēvs pārplēš buku un rij lielus, sulīgus filejas gabalus. Kad vēders jau izspīlējās un spalva uz krūtīm un zoda mirka asinīs, lauva sapuri­nāja milzīgās krēpes un aizrikšoja parēkt vēl.

Nu bija mātes reize. Mazulīte apbrīnā raudzījās, kā tā ar ilkņiem plosa gurnu, bet vecā lauvene, kuras žokļi vairs nebija tik spēcīgi, tikmēr zelē slidenās iekšas.

Beidzot pienāca mazās lauvas kārta. Viņa alkaini laka gardās, lipīgās asinis; tad vecā lauvene ar zobiem izplēsa gabalu spalvainās buka ādas, un mazulīte metās virsū sānam. Gaļa bija sīksta, tāpēc viņa drīz vien padevās un

iekārtojās mātei pie sāna, lai pazīstu. Pienu bija vieglāk dabūt, un tā nekad netrūka.

Kad viņa beidza zīst, apkārt riņķoja klijāni, tāpēc lauvenīte turējās kopā ar pieaugušajiem, kur bija droši. Viņa spēlēja medības ar vecās lauvenes astes pušķīti, kuru tā paklausīgi vēcināja šurpu turpu. Tad māte klusu ņurdot viņu pasauca, un mazulīte aizcilpoja, lai tā varētu kārtīgi izlaizīt viņas spalvu.

Mazulītei vairāk par visu patika, kā māte kopj viņas kažoku. Viņai ļoti patika siltā, pēc mātes smaržojošā elpa un lielā, stiprā mēle, kas notrauca no kažoka asus smilšu graudus un visādus kņudošus radījumus. Visvairāk viņai patika tas, ka tādos brīžos māte piederēja viņai vienai.

Mazās lauvas māte bija visspēcīgākā lauva visā pasaulē un tik veikla medniece, ka itin viegli sagādāja gana ēdamā visam baram. Lielās, modrās acis Gaismā laistījās zeltainas, bet Tumsā sudrabainas. Ar vienu ķepas vēzienu viņa varēja nogalināt buku vai pabakstīt izsalkušu lauvēnu, lai zīž.

Kad mazgāšanās bija galā, mazulīte saritinājās mātei starp priekšķepām. Vēders bija pilns, un kažoks gluds un spodrs.

Viss (izņemot klijānus) pastāvēja tikai tāpēc, lai lauvenīti iepriecinātu un pasargātu. Dīķītis aicināt aicināja paspēlēties, vardes un ķirzakas to vien gaidīja, kad tās pamedīs, bet krūmi auga, lai tajos paslēptos. Māte un vecā lauvene dzīvoja, lai dotu pienu un gaļu, mazgātu mazu­līti un ar zobiem izvilktu no viņas pēdu spilventiņiem ērkšķus. Tēva pienākums bija viņu sargāt no visa ļaunā.

Nekādi divkājaini neradījumi ar pludurīgām ādas ļerpatām nemūžam netiks viņai klāt.

Tumsa kļuva par Gaismu, un Dižais Lauva augšā mai­nīja krāsu. Viņš, tāpat kā visi lauvas, Tumsā laistījās sud­rabots, bet, kad atausa Gaisma, vērtās zeltains. Nu viņa krēpes liesmoja tik spoži, ka acis sāpēja skatoties.

Lauvenītei patika Gaisma, kad viss bars snauduļoja kopā, taču šoreiz kaut kā nenāca miegs. Vēderā kaut kas kņudēja, it kā viņa būtu saēdusies skudras.

Piepeši māte pietrūkās kājās un nosprauslājās, jau­šot briesmas. Arī vecā lauvene pieslējās, un abas spriegi lūkojās vējā.

Mazulīte raizīgi glaudās abām pie kājām. Pieaugušās lauvenes nelikās par viņu ne zinis.

Tālumā ierēcās tēvs. Rēciens aprāvās. Parasti viņš rēca daudz ilgāk.

Grr-ffl noņurdējās māte. Abas ar veco lauveni apcir­tās un metās skriet; mazulīte joņoja abām pakaļ. Tās nebija medības. No mātes dvesa baiļu smārds.

Ar pūlēm turēdamās līdzi, lauvenīte sekoja melna­jiem astu pušķīšiem garajā zālē un tad iekšā ērkšķainajā biežņā kalna pakājē.

Tālu aiz muguras viņa izdzirda rejas. Plēsonīgie suņi bija izkārpījušies no viņas murga un nu dzinās viņām pakaļ.

Tad viņa izdzirda savādas gaudas. Nē, ak nē arī šau­šalīgie, divkājainie neradījumi ar pludurīgajām ļerpatām mina viņai uz papēžiem… un nu viņa atcerējās, ka šie neradījumi ir cilvēki.

Līdz šim viņa vēl nekad nebija baidījusies no cilvē­kiem. Tie bija tikai nīkulīgas, biklas radības, kas dažreiz

uzdrīkstējās ienākt lauvu teritorijā un atstāja viņiem pa kādai kazai.

Bet šie cilvēki bija citādi. Māte no tiem baidījās.

* * *

Māte un vecā lauvene nepagurušas joņoja uz priekšu, un mazulīte pa galvu pa kaklu centās tikt līdzi.

Šī Kalna daļa bija viņu teritorijas sirds, un lauvenīte to pazina kā plankumus uz savām ķepām. Viņa zināja, kur ir melnās nogāzes un kur zeme ņurd un svilina. Viņa zināja, kur ir murdošo dubļu lāmas un kur augstāk pave­ras šņācošās plaisas, kurās mitinās uguns gari. Tur taču viņas noteikti būs drošībā?

Skrienot augstāk Kalnā, mazulīte pameta skatienu atpakaļ. Tālu lejā viņa saskatīja milzīgus, niknus suņus un cilvēkus ar garām, melnām krēpēm un plandošu ādu. Priekšķepās cilvēki vicināja spīdīgus nagus un tie uzbruka viņas tēvam.

Kāds suns uzklupa viņam, un tēvs atņirdza ilkņus, cirta ar nagiem, un suns aizlidoja pa gaisu un ietriecās klintī. Bet nu jau arī citi suņi klakstināja zobus turpat uz papēžiem, un tuvojās arī cilvēki. Kā tas varēja būt? Lau­vas nebija medījums. Nekas nebija tā, kā vajag.

Māte izdvesa uzstājīgu ņurdienu gaidi! -, un abas ar veco lauveni metās atpakaļ lejup pa nogāzi tēvam palīgā.

Mazulīte paklausīgi paslēpās dadžu pudurī un sarā­vās pavisam maziņa un nekustīga tieši tā, kā viņai bija mācīts.