Uguns sala

-     Tur iekšā dzīvo Dieviete. Dūmi ir Viņas elpa un uguns garu versme. Tie ir tādi durstīgi un karsti un miti­nās plaisās zemē.

Hīlass apdomāja dzirdēto. Vai Viņa mēdz sadus­moties?

-     Nez vai. Bet ārā nāk tikai dūmi.

Tai brīdī uzraugs lika viņiem stiept zaļo akmeni no astotā loka.

Zirnekļi notrīsēja.

-    Tikai ne tik dziļi! Slienā nokunkstējās.

Vabole aizmiedza acis un ievaidējās, un pat Zens izskatījās iztrūcināts. Mjā, viņš novilka. Tikai turie­ties kopā.

* * *

Zens viņus veda lejup pa tuneļu tīklojumu uz piekto loku… uz sesto… uz septīto.

Svelme pieņēmās, un kļuva grūtāk elpot. Hīlass garā­mejot aizskāra lapu kaudzīti un kaut kādu pūkainu, beigtu kunkuli. Viņš nosprieda, ka tās laikam ir veltes grābējiem.

Hīlass sajuta nelabi dvakojoša gaisa pūsmu, un pamats zem kājām iečīkstējās. Viņš atradās uz koka tilta, kas stiepās šķērsām milzum plašai šahtai. Tālu lejā varēja samanīt lampu gaismu un augumus, kas līkņāja darbā. Kāda seja vērās viņam pretī: tas bija vīrs ar lauzto degunu.

-     Blusa! Neatpaliec! brīdinoši uzsauca Zens.

Hīlass žigli nolēca no tilta. Tā šahta, vai tur…

-     Tur ir dziļākie loki, Zens pārtrauca.

-    Bet tur nebija kāpņu. Kā tad viņi tiek laukā?

-     Netiek. Ja tevi aizsūta lejā uz dziļākajiem lokiem, tu tur paliec līdz savai pēdējai stundai… Zena balss pieklusa, runātājam pagriežoties līkumā.

Hīlasu pārņēma šausmas. Uz mūžu palikt iesprosto­tam tumsā…

Viņa tukšais maiss aizķērās aiz klints. Viņš to noķibināja, sadauzīja galvu un steidzās nopakaļ pārējiem.

-     Zen! Pagaidiet!

Klusums. Viņš laikam bija nepareizi nogriezies.

Iedams atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis, Hīlass izdzirda veseru ldaudzienus un devās uz to pusi. Viņš nokrita gabalu zemāk. Nē, tā nu gan nebija pareizi.

Zēns nonāca vietā, kur tuneļa sienas ieliecās uz iekšu. Arī tas nebija tā, kā vajadzētu, bet veseru duna joprojām bija dzirdama, un tā savukārt nozīmēja cilvēku klātbūtni, tāpēc viņš spraucās vien tālāk.

Troksnis noplaka, un beigās bija dzirdams vairs tikai vientulīgs: tuk, tuk, tuk!

Hīlass atradās alā ar zemiem griestiem, ko izgaismoja sprakstošs akmens gaismeklis uz kādas klintsradzes. Nevienu neredzēja, taču klaudzināšanās šķita tuvāk. Tuk, tuk!

Viņš lēni zagās uz priekšu.

Klauvējieni mitējās.

-    Kas tur? Hīlass jautāja.

Kāds nopūta lampu.

Klusums. Hīlass juta, ka tumsā kāds ir.

Viņš sajuta sejā elpu: zemjainu un saltu kā slapji māli.

Zēns metās bēgt. Maiss aizķērās. Viņš raušus mēģi­nāja to izraut.

Kaut kas rāva atpakaļ.

Izrāvis maisu, zēns klupšus ieskrēja sienā. Šķita, ka tā zem plaukstām kustas. Vai tā bija klints vai arī miesa? Pirksti skāra kaut ko, kas šķita kā mute… un augstāk bija kaut kāda rieva. Zēns iekliedzās un atsprāga at­pakaļ.

Tumsa bija tik bieza, ka vai aci dur, un Hilasam nebija ne jausmas, kurp viņš iet. Bet tad elpas vilcieni sāka ska­nēt citādi viņš bija atgriezies ejā.

Viņš sasniedza vietu, kur ieliecās sienas, un sāniski iespiedās tur iekšā.

Kāda roka sagrāba viņu aiz potītes. Hīlass spēra. Pēda trāpīja pa aukstu, zemjainu miesu. Zēns izbīlī spēra vēlreiz, un tvēriens saplaka kā slapji māli. Viņš veikli izspraucās cauri spraugai. Aiz muguras sēca asa, nikna elpa.

Hīlass iekunkstējās un metās bēgt. Tumsā atbalso­jās ledaini smiekli. Grābēji mīt klintīs un ejās… Tie seko tumsā.

-    Blusa! Kaut kur tālu priekšā atskanēja Zena balss. Kāds uzskrēja Hīlasam virsū. Nost no manis! Slienā

auroja.

-    Tu ej uz nepareizo pusi, Hīlass elsoja.

Slienā ķērās viņam pie rīkles. Nost no manis! Zeņķis bija biedējoši spēcīgs. Hīlass centās atraut

viņa rokas, bet tad uztaustīja acis un uzspieda ar īkšķiem. Slienā iekaucās un nozuda puskrēslā.

-     Blusa! Zens sauca nu jau daudz tuvāk. Kur tu biji?

* * *

Kad Hīlass un Zens nonāca pie pārējiem, arī Slienā jau bija atradis atpakaļceļu. Hīlass pagrūda zeņķi un pie­spieda to pie tuneļa sienas. Ko tas vispār nozīmēja? viņš uzkliedza. Es taču neko nedarīju!

-    Es… es domāju, ka tu esi grābējs! Slienā stomījās.

-    Liec viņu mierā, Blusa! uzrēja Zens.

Hilass apcirtās pret vadoni. Vai tas ir kāds triks? Mums bija noslēgts pamiers!

-    Viņš kļūdījās. Nāciet, mums jāstrādā.

Zēni, drūmi klusēdami, sameklēja zaļā akmens kau­dzes un piepildīja maisus. Hilass turējās tā, lai varētu redzēt Slienu. Vai nu tas zeņķis bija ārkārtīgi viltīgs… vai ari viņu bija pataisījuši traku grābēji. Hīlass nevarēja īsti saprast, kas būtu ļaunāk.

* * *

Beidzot noskanēja raga pūtiens un raktuves sāka tuk­šoties.

Hīlass bija pārguris, bet, kad viņš izrāpās no šahtas, uzraugs viņam pasvieda trīs ādas ūdensmaisus un lika aiziet tos piepildīt pie “peļķes”.

Sikspārnis piedāvājās parādīt, kur tas ir, un Vabole arī nāca līdzi; tagad, kad viņi bija ārā no bedres, ēģiptietis šķita gluži cits zēns.

Sabiezēja krēsla, un raktuvēs valdīja klusums, bet krāsns kraujā vientuļi dunēja kāds veseris. Hīlass apjau­tājās, kas tur strādā.

-     Tas ir kalējs, Vabole paskaidroja. Viņš dažreiz strādā cauru nakti. Smēdei nevienu nelaiž ne tuvumā, to apsargā mēmi vergi. Ja kāds tuvojas, vergi viņu brīdina, sizdami bungas.