Uguns sala

-     Kāpēc? Hīlass nesaprata.

Vabole paraustīja plecus. Kalēji vienkārši ir citādi, viņi zina bronzas noslēpumus. Pat Vārnas vairās gadīties kalējiem ceļā.

Viņi apmeta loku ap pakalnu, un Hilass ieraudzīja, ka sala vispirms sašaurinās, veidojot kaut ko līdzīgu kak­lam, bet tad atkal uzblīst kā milzīgs, kumpains briesmo­nis. Uz šaurās zemes strēles, kas veidoja kaklu, atradās Vārnu nometne, no kurienes visu uzraudzīja.

Tātad uz to pusi glābiņa nebūs, zēns nodomāja.

-    Tur viņiem ir zirgi, Sikspārnis ilgpilni noteica.

Hīlass neatbildēja. Aiz sašaurinājuma līdz pat Kalnam pletās sauss, melns līdzenums. Kalna stāvās nogāzes lika satumst debesīm, un no savādās, nošķeltās virsotnes nerimtīgi stīdza dūmi.

Pirra reiz bija sacījusi, ka Dieviete esot tikai viena, bet Hīlasam šķita, ka tas nav tiesa. Šo skarbo zemes nostūri pārvaldošā nemirstīgā dievība šķita pavisam citāda nekā Dabas Pavēlniece un mirdzoši zilā Jūras Dieviete, kuru viņš bija sastapis pērngad.

“Peļķe” izrādījās trīs nožēlojami, ar nedaudzu tuvēju vītolu putekšņu kārtiņu aizvilkušies dīķīši, ko bija apsē­dušas skāņi kurkstošas vardes. Sikspārnis lepni rādīja uz dažām bezdelīgām, kas metās lejup, lai padzertos. Bet vardes man patīk vislabāk, jo tās ir skaistas.

Vardes Hīlasam sāpīgi atgādināja par Izi; tās bija māsas mīļākie dzīvnieki. Vardes nav skaistas, viņš atcirta. Tās ir tikai vardes!

Sikspārnis samirkšķināja plakstus.

Hīlass ar plaukstu paberzēja seju. Piedod, viņš nomurmināja. Ejiet vien abi ar Vaboli atpakaļ pie pārē­jiem. Es pats tikšu galā.

Kad abi puikas bija prom, Hīlass iegremdēja ūdens maisus dīķī un skatījās, kā tie pildoties piepūšas kā uzburbuši līķi. Viņam sāpēja visas maliņas un prātā klīda

drūmas domas. Grābēju iedvestās šaušalas. Tā niknā, necilvēcīgā elpa…

Tālu prom kalnā ierēcās lauva.

Bezdelīgas izbīlī pacēlās spārnos. Hīlass sastinga. Pat kalējs savā nogāzē mitējās klaudzināt. Arī viņš ieklausī­jās.

Līkasa kalnā, kur Hīlass bija uzaudzis, arī dzīvoja lauvas. Viņu un viņa kazas tie gan nebija aiztikuši, jo Škics bija lielisks sargsuns, bet dažreiz Hīlass un Izi naktī gulēja pie sava ugunskura un ieklausījās rēcienos.

Rēcot lauva pavēsta visām citām radībām, kam īste­nībā pieder zeme. Tā ir manējā! Manējā! viņš rēc.

Tā ir manējā! rēca Talakrejas lauva.

Tā klausoties, Hīlasā pamodās dumpības gars. Tā bija kalnu balss: nevaldāma un stipra, un brīva. Tā viņam sacīja, ka kādu dienu arī viņš būs brīvs.

Lauvas rēcieni pieldusa čerkstošos ņurdos un mitējās, taču Hīlass dzirdēja troksni vēl ilgi pēc tam, kad izgaisa pēdējās atbalsis.

Viņš iedomājās to lauvu, ko bija sastapis pie avota. Viņš bija padzēries no tā ķepas nospieduma. Varbūt kāda druska zvēra spēka tiešām bija pārgājusi viņā.

Zēns uzmeta plecā ūdens maisus un devās atpakaļ pie pārējiem.

4

Mazajai lauvai ļoti patika tēva rēkšana. Viņš lika nodrebēt visai zemei un sargāja mazulīti.

Šoreiz viņa īpaši nopriecājās, jo bija slikti gulējusi. Sapnī lauvenīti vajāja asinskāri suņi un kaut kādi šau­šalīgi neradījumi, kas skrēja uz divām kājām kā putni, bet spārnu vietā tiem pie sāniem pludurējās kaut kādas drausmīgas ādas ļerpatas. Bija labi pamosties un izdzir­dēt rēcienus. Tagad viņai netiks klāt nekādi divkājaini briesmoņi.

Lauvenīte tīksmi izstaipījās. Viņai patika tumsa.

Tad viņa pamanīja, ka ir viena. Tēvs rēca kaut kur krietna skrējiena attālumā, bet māte un vecā lauvene bija devušās medībās un pametušas lauvenīti vienu. Tas mazuli ļoti saērcināja. Dažreiz viņai ļāva nākt līdzi, lai iemācītu medīt, bet kāpēc nevarēja to darīt katru reizi? Mazulei it ne drusciņas nepatika būt vienai.

Kāda vabole aizspindzēja turpat garām un ieķērās dadzī. Lauvenīte to pazelēja, bet garda tā nebija, tāpēc viņa izspļāva vaboli atkal ārā.

Lauvenīte aizcilpoja līdz savam dīķītim un pālākās ūdeni, tad paplunčājās, izlikdamās, ka uzbrūk visādiem stiebriem. Viņa uzglūnēja vispirms ķirzakai, kurai izde­vās aizšmaukt, un tad vardei, kura gan izglābās tikai

par mata tiesu. Lauvenite asināja nagus uz sava labākā nagu asināmā koka, līdz nagi bija asi un spēcīgi. Tad viņa uzrāpās kokā, vairs netika ne uz priekšu, ne atpakaļ un nokrita zemē.

Mazā lauva nožāvājās.

Reiz viņai bija brālītis, ar ko spēlēties, bet tad brā­līti saķēra un aiznesa ldijāns. Lauvenīte atcerējās milzu putna spārnu vēdas un brālīša izbīļa ņaudienus. Viņai pietrūka otra lauvēna. Vienai bija garlaicīgi.

Tumsa sabiezēja, un beidzot lauvenīte ieraudzīja zālē mīļos, pelēkos stāvus. Vecā lauvene klusi noņurdēja svei­cienu, bet māte turēja zobos buka skaustu; ķermenis vil­kās līdzi viņai starp priekškājām.

Mazulīte dedzīgi metās klāt, glaudās pieaugušajām lauvām pie purna un ņaudēja: Lūdzu, lūdzu, man gribas ēst! Bet māte arī jutās izsalkusi un, steigšus paberzējusi meitas vaigu, ar ķepu iepļaukāja viņu; mazulīte aizcil­poja uz savu mīļāko krūmu gaidīt, kad pienāks viņas kārta.