Uguns sala

-    Es neesmu ārpusnieks, Hīlass sameloja.

Pārējie paņēma pa jēlādas maisam no turpat sakrautās

kaudzes, un Zens pameta vienu arī Hīlasam. Tas atkārtoja vecākā zēna kustības un uzmeta maisu mugurā, izmau­cot rokas cauri siksnām. Tad viņš pārmeta pār plecu zemi, trīsreiz nospļāvās un lūdza Dabas Pavēlnieci viņu sargāt. Šķita, ka viņa ir tālu prom, Akejā. Zēns prātoja, vai dieviete maz sadzirdēs lūgumu.

Sikspārnis iekāpa šahtā pirmais, viņam sekoja Zens, Slienā un Vabole.

Ēģiptiešu puika izskatījās gandrīz tikpat iztrūcies kā Slienā. Sargi galvu, viņš Hīlasam piekodināja, un elpo caur muti.

-    Kādēļ?

-    Gan redzēsi.

* * *

Hīlass cīnījās lejā pa glumām virvju kāpnēm. Rīklē ieķērās tāda kā mēslu čupas dvaka. Viņš elpoja caur muti.

Piecdesmit pakāpieni… simts… beidzot nonākot lejā, viņam jau bija sajucis skaits.

Hīlass atradās ejā ar tik zemiem griestiem, ka nebija iespējams izslieties taisni. Bija tumšs, un sienas atbal­soja paša sēcošo elpu. Kāds no koka griestu balstiem

iečīkstējās. Hīlass ar šausmām juta, kā virs galvas gulst neiedomājamais pakalna svars. Šur tur uz klintsradzes lipinājās pa kādai māla lampas gaismiņai, metot dūma­kainus atspīdumus alā. Ēnas te lēca virsū, te parāvās atpakaļ. Zēns iedomājās par grābējiem un žigli devās pakaļ pārējiem.

Tumsā taustoties uz priekšu pa eju ar mulsinošiem pagriezieniem un spējiem kritumiem, visapkārt valdošā smaka kļuva tik kodīga, ka teju sāka asarot acis. Hīlass paostīja savu plaukstu un sāka rīstīties. Viņš rāpoja pa cilvēku simtu atstātajiem mēsliem.

Caur sienām kļuva dzirdama balsu murdoņa. Hīlass izdzirda Zena balsi un nosprieda, ka tunelis kaut kur grie­žas atpakaļ. Nepalīdziet viņam, Zens sacīja, lai tiek galā pats.

Zemāk kļuva karstāk, un Hīlass drīz vien sāka svīst. Tālumā viņš saklausīja veseru dunu. Deviņi loki, viņš nodomāja. Laikam viss pakalns ir vienos caurumos. Viņš mēģināja nedomāt par Zemes Drebinātāju dievu, kura kājas piecirtiens sagrauj kalnus.

Piepeši dunoņa pieņēmās tā, ka vai ausis sāka krist ciet, un Hīlass attapās plašā, ēnainā alā. Gaisā karājās biezi putekļu vāli, bet šur tur dūmakā atspīdēja nelieli, lampu mesti gaismas laukumiņi. Sienās izcirstos iedobu­mos uz muguras gulēja kaili vīri un ar akmens un raga cērtēm skaldīja zaļa akmens dzīslas. Starp skaldītājiem piesardzīgi tekalēja ne vairāk kā piecas vasaras redzējuši zēni un meitenes un savāca atšķeltos gabalus kaudzēs. Hīlasam sametās šķērmi. Skaldītāji cirta zemes zaļās asi­nis no Viņas miesas. Viņš atradās milzīgā brūcē.

Zirnekļi bija aizsējuši mutes un degunus ar slapjām skrandām un nu krāva zaļo akmeni maisos. Hīlass sekoja

viņu paraugam. Kad maisi bija pilni, Zens viņus uzveda augšā pa citu tuneli. Maisa lences iespiedās Hīlasam ple­cos. Bija tik smagi, it kā viņš vilktu mironi.

Pēc nebeidzami gara kāpiena četrotne sasniedza gal­veno šahtu. Divi vīri paķēra Hīlasa maisu, apsēja tam virvi un sāka vilkt. Maiss raustīgā gaitā cēlās augšup.

Pēc mirkļa tas pārplīsa un viss saturs gāzās lejā, gan­drīz trāpot Hīlasam.

-     Kam bija tas maiss? pārskaities uzbļāva viens no vilcējiem. Viņš pamanīja Hīlasu. Tu! Tu to nepārbaudīji!

-    Savi darba piederumi vienmēr ir jāpārbauda, ņir­dza Zens.

Hīlass sakoda zobus. Zens viņam speciāli bija iedevis cauru maisu. Nu labi, viņš nodomāja. Laiks noskaidrot attiecības.

Lielajā alā viņš turējās Zēnam blakus, līdz abi bija iekrāvuši nākamo tiesu, un mina tam uz papēžiem ceļā uz lielo šahtu. Pusceļā Zens ķēra pie krūtīm un drudžaini sāka pārmeklēt zemi. Kad viņi nonāca šahtā, puisis jau trīcēja.

-     Vai tu meklē šo te? Hīlass klusi pajautāja un, atdevis Zēnam tā sačokurojušos pirkstu, piebāza seju lielākajam puikam gluži klāt. Tas paliks starp mums, viņš dvesa, un man nav nekādas vēlēšanās ieņemt tavu vadoņa vietu, bet vairs nekad nemēģini ar mani izstrādāt šādus un citādus jokus. Saprati?

Zens lēnām pamāja.

Viņi paveica vēl divus mokošus gājienus, un uzraugs nobrēcās, ka laiks pārtraukumam. Zens laikam bija kaut ko pateicis, jo pārējie nu atbrīvoja Hīlasam vietu un ļāva nodzerties etiķūdeni un apēst savu tiesu netīra plāceņa.

Zens un Vabole ēda drūmi un noteikti, bet Sikspār­nis bāza drupatas spraugās pelēm, kas mitinājās ejās. Slienā neņēma mutē ne kumosa, tikai mirkšķināja acis un blenza tumsā.

Hīlass klusītēm apvaicājās Zēnam, ko grābēji cilvē­kiem dara.

-    Dažreiz tie čukst ausī un seko kā ēna, līdz tu sajūc prātā. Citreiz viņi ielien rīklē un apstādina tev sirdi.

Hīlass ar mokām norija siekalas. Un viņi dzīvo klintīs?

-    Klintīs, ejās. Viņi ir gari, viņi var staigāt, kur pašiem

tīk.

-    Kuš! sirdīgi saraucis uzacis, uzšņāca Vabole. Virs­zemē ēģiptietis bija gandrīz vai draudzīgs, bet te lejā šķita kluss un nomākts.

Zens paglūnēja uz Hīlasu. Vai esi jau agrāk bijis pazemē?

-    Vienreiz, Hīlass atzinās. Sākās zemestrīce.

Zens nosvilpās. Un ko tu tad darīji?

-    Izrāpos laukā.

Zens iesmējās.

Hīlass pajautāja, vai Talakrejā arī gadās zemestrīces, un vecākais zēns papurināja galvu. Te ir tikai nogru­vumi, un no kalna kūp dūmi, nekā vairāk.

-Dūmi? No kalna?