Uguns sala

Zēni sasniedza zemāk nogāzē izcirstu iedobi, sve­šais piekodināja Hīlasam gaidīt te pārējos zirnekļus un nozuda.

Izskatījās, ka iedobē ir ierīkots tāds kā midzenis: Hīlass saskatīja četras nelielas skrandu kaudzītes četrās nomīdītās bedrītēs zemē. Viņš atšļuka zemē, juzdamies pārāk noguris, lai domātu par to, kur sēž. Zēns nespēja atminēties, kad pēdējo reizi bija ēdis vai dzēris, un no veseru dunas sāpēja galva, jaunais tetovējums sūrstēja. Pēc izbrišanas krastā kāds vīrs bija saķēris Hīlasu aiz apakšdelma un sadurstījis ādu ar kaula adatu, ieberžot brūcē pēc sodrējiem smirdošu pastu. Rezultāts bija izplū­dis zigzags, kas līdzinājās kalnam ar dubultu smaili: viņa īpašnieka zīme.

Saule norietēja, un iedobe iegrima ēnā. Darba duna pieklusa izņemot viena vesera klaudzienus, kas skāņi atbalsojās krāsns kraujā.

Iedobes mutē parādījās četri puikas, kuri pablenza uz Hīlasu tik nikni, it kā viņš būtu kaut kas, ko tiem pie­mirsies izsviest mēslainē. Četrotne bija sarkani noputē­jusi, un kaulainos locekļus ldāja dīvainas, zaļganas rētas.

Zeņķiem nebija gandrīz nekāda apģērba, izņemot ap gal­vām, gurniem un ceļiem apsietas, sviedros izmirkušas lupatas.-

Garākais izskatījās pāris gadu vecāks par Hīlasu; viņam bija līks deguns un biezas, melnas uzacis, kas vidū bija saaugušas kopā. Saitītē ap kaklu karājās gabaliņš sakal­tušas gaļas apmēram pirksta lielumā. Puika acīmredzot bija vadonis; viņš uzmeta Hīlasam izaicinošu skatienu.

Jaunākajam bija gadi septiņi, tievas kājas un tuvre­dzīgs skatiens. Viņš samiegtām acīm palūkojās augšup uz lielāko zēnu, meklējot iedrošinājumu.

Trešajam bija melni mati un augstprātīgi sejas vaib­sti. Hīlasam viņš atgādināja iepriekšējā vasarā redzēto ēģiptieti.

Ceturtā skatiens šķita neprātīgs; puika bija izkāmējis kā skelets, un viņa atslēgas kauli izspiedās kā sprunguļi. Viņš pastāvīgi sarāvās un meta pār plecu bailīgus ska­tienus.

Ēģiptiešu puika paspēra soli uz Hīlasa pusi. Vācies, viņš ieņurdējās. Tā ir mana vieta.

Hīlass zināja, ka nedrīkst piekāpties. Tagad tā ir mana, viņš attrauca, parādīdams zēnam obsidiāna šķembu rokā.

Zeņķis košļāja lūpas. Pārējie nogaidīja. Ēģiptietis no­šņācās, paķēra savas skrandas un sameklēja citu vietu.

Sīkais puišelis un bailīgais pameta skatienu uz vadoni. Tas izkraukāja sarkanu puņķu kamolu un pietupies sāka atraisīt galvas apsēju.

Hīlass aizvēra plakstus. Pagaidām sadursme bija galā, taču viņš sprieda, ka agrāk vai vēlāk puikas mēģinās uzklupt vēlreiz.

-    Cik tev gadu? vadonis strupi pajautāja.

Hīlass pavēra vienu aci. Trīspadsmit.

-    No kurienes esi?

-    No kaut kurienes.

-    Vārds.

Zēns brīdi vilcinājās. Blusa. Tā viņu pagājušajā vasarā bija nodēvējis kāds avarējuša kuģa jūrnieks; gan derēs. Un tavējais?

-     Zens. Viņš ar galvu pamāja uz jaunāko puiku.

-     Sikspārnis. Uz ēģiptieti. Vabole. Tad uz kaulaino.

-     Slienā.

Slienā drebelīgi noņirdzās, atklājot siekalainu muti ar izdrupušiem zobiem.

-    No kā šis tā raustās? Hīlass Zēnam pajautāja. Zens paraustīja plecus. Pirms pāris dienām šo gan­drīz noķēra grābējs.

-    Kas ir grābējs?

Pārējie tikai mēmi pablenza, bet Zens noirdzās. Tu neko nezini, ja?

-    Kas ir grābējs? Hīlass rāmi pārjautāja.

-     Ļaunie gari, Sikspārnis paskaidroja, cieši saķēris savu amuletu tādu kā saspiestu peli. Tie dzīvo lejā bedrē un tumsā tev seko. Viņi izskatās tādi paši kā mēs, saproti? Grābējs var stāvēt tev tieši blakus, bet tu pat nenojautīsi, kas viņš tāds ir.

-Ja jau tie izskatās tādi paši, Hīlass nesaprata, kā tad var zināt, ka kāds ir grābējs?

-    Ēe… Sikspārņa sīkais ģīmītis mulsumā sakrunkojās. Ēģiptietis Vabole ar pirkstu piesita iedobītei starp

degunu un augšlūpu. Grābējiem te ir rieva. Bet viņus nekad nevar apskatīt tik ilgi, lai zinātu droši.

-     Viņi dzīvo klintīs, Slienā bailīgi čukstēja. Viņi nāk un iet kā ēnas.

Hīlass apdomāja dzirdēto. Tad viņš pajautāja: Kāpēc jūs sauc par zirnekļiem?

Zens nošņaukājās. Gan uzzināsi.

Pēc šīs sarunas pārējie vairs nelikās par Hīlasu ne zinis un rosījās, noņemot ap galvu un ceļiem aptītās skrandas un izklājot tās žāvēties.

Zēnu pāršalca ilgas pēc mājām. Viņam pietrūka Izi un Škica viņa suņa, ko bija nogalinājuši Vārnas. Viņam pietrūka delfīna Gara un Pirras. Pietrūka pat Telamona vadoņa dēla, kas bija viņa draugs, līdz izrādījās, ka pats ir Vārna.

Ja Hīlasam kāds nebija vienaldzīgs, viņš to zaudēja. Mūždien viņš beigu beigās izrādījās viens. Viņam tas bija apnicis.

Nu un tad, zēns sev dusmīgi sacīja. Vispirms svarīgā­kais -jātiek no šejienes prom.

-     Par bēgšanu pat nedomā, Zens klusi nomurmi­nāja, it kā Hīlass būtu paudis savas domas skaļi.

-    Kas tev tur par daļu? Hīlass atcirta.

-Ja izgāzīsies, mūs sodīs un tad mēs sodīsim tevi.

Hīlass nopētīja zēnu. Varu derēt, ka neesat pat mēģinājuši.

-     Nav jau, kur iet, Zens attrauca, vēlreiz paraustī­dams plecus. Salinieki ir pārāk iebiedēti, lai palīdzētu, Jūrā čum un mudž haizivis. Iekšzemē nekā nav, tikai ver­doši strauti un cilvēkēdāji lauvas. Ja tie tevi nenomedīs, to izdarīs Kreona vīri.

-     Kas ir Kreons?