Uguns sala

Beidzot māte pārnāca un uzrūca, lai meita viņai seko. Lauvenīte ar šausmām pamanīja, ka māte elso un velk vienu pakaļkāju un viņas vēders tumst asinīs. Tās nebija no medījuma. Tās bija viņas pašas asinis.

Abas ilgi skrēja un nokļuva tādā meža daļā, ko mazu­līte nepazina.

Kur palika vecā lauvene?

Un kur bija tēvs?

* * *

Kad mazulīte pamodās, atkal bija iestājusies Tumsa. Pēdu spilventiņi sāpēja, un viņa jutās izsalkusi.

Virs galvas no kādas priedes uz viņu lūkojās pūce; tad tā izplēta spārnus un aizlaidās.

Šo vietu mazā lauva nepazina. Koks smaržoja pēc tēva, bet bija iezīmēts sen: viņš te jau labu laiku nebija bijis.

Ne tēvu, ne veco lauveni nekur nemanīja, bet dažus lēcienus tālāk krūmos gulēja viņas māte. Mazulīte izdvesa pateicīgu ņaudienu un piekliboja mātei klāt pazīst.

Lauvenīte izbīlī atrāvās. Mātes pups bija auksts, un no tā nenāca piens.

Mazā piesardzīgi piezagās tuvāk un ar ķepu pabikstīja mātes degunu.

Māte nepamodās. Viņas acis bija vaļā un lūkojās tumsā, bet nelaistījās sudrabainas, kā tam Tumsā vaja­dzētu būt. Acis bija nespodras un tās neredzēja ma­zulīti.

Bailēs ņaudēdama, lauvenīte iespraucās zem mātes ķepas un mēģināja viņu piespiest pakustēties.

Nekas nesanāca. Lielās, modrās acis tikai blenza tuk­šumā.

Mazulīte ar priekšķepām drudžaini pļaukāja mātes seju. Viņa ar degunu bikstīja mātes sānu un laizīja lielo, maigo purnu. Lūdzu, lūdzu, lūdzu!

Nekā. Lauvene, kas gulēja, izstiepusies krūmos, izska­tījās kā mazulītes māte un smaržoja tāpat kā viņa, taču viņā vairs nebija siltuma un nebija pēc gaļas smaržojošās elpas viņā vairs nebija nekā no mātes.

Mazulīte paslēja gaisā purnu un iekaucās. Atgriezies, atgriezies!

Klusumā kaucieni izklausījās skaļi un šaušalīgi vien­tuļi.

Mazā lauva trīcēdama palīda zem ērkšķaina krūma.

Varbūt, ja viņa būs pavisam klusina un gaidīs kā laba mazulīte, māte pamodīsies.

5

Dažreiz Pirrai likās, ka māte nekad neguļ.

Kad virspriesteriene nenodarbojās ar upurēšanu vai netikās ar saviem priesteriem, viņa ieklausījās Dievietes balsi; lampa viņas istabās allaž dega kā visuredzoša acs.

Ja gribēji aizbēgt, bija jādomā ātri un jāizmanto izde­vības. To Pirra zināja. Bet nu šķita, ka nekas neiet tā, kā vajadzētu.

Pie mūra vajadzēja karāties virvju kāpnēm. Vēl vakar tās tur bija Pirra redzēja, kā vergs pārkāpj tur pāri, lai salabotu Dievietes Nama ārējo fasādi. Bet šodien tai vietā bija tikai kāda vārna un trīsdesmit olektis augsts mūris.

No Dižpagalma viņa juta vēdījam tālīnu kadiķu dūmu un ceptas zobenzivs smaržu, tad izdzirda pūļa rēkoņu tullt bija jāsākas buļļu lēkšanai. Vārna ar izbiedētu ķēr­cienu aizlaidās, un Pirra paslēpās aiz raga vienam no mil­zīgajiem kaļķakmens buļļiem, kas padarīja mūra izskatu diženu.

Nakti bija lijis, un rags šķita gluži slidens un auksts. Pirra sarauca uzacis un apsvēra savu nākamo gājienu. Sāka izskatīties, ka viņa ir pieļāvusi kļūdu.

Bet viss taču bija sācies tik labi. Viņa spraucās cauri pūlim uz Dižpagalmu, kad viņu piepeši nošķīra no ver­giem. Meitene izmantoja izdevību un metās bēgt.

Noliktavā bija ēnains un tukšs; tā atradās tālu no svi­nību vietas, un gaiss bija pievildzis ar izgarojumiem no vīna krūkām krietna vīra augumā. Pirra uzrāpās augšā pa tādu krūku, izlīda pa lūku un uzrāpās uz jumta. Tas bija no žilbinoši balti nobalsināta māla, un turpat blakus pletās vēl citi jumti: vesela mirdzoša svētnīcu, virtuvju, istabu, kalvju un amatnieku darbnīcu nogāze. Pirras pla­šais akmens cietums.

Meitene salīkusi skriešus devās šķērsām pāri jumtiem, līdz sasniedza rietumu malu. Starp viņu un ārējo mūri bija sprauga neapjumta eja. Pirra pārlēca tai pāri, ar būkšķi piezemējās uz mūra un satvēra akmens buļļa ragu.

Tai brīdī viņa apķērās, ka kāpņu vairs nav.

Ko nu? Aiz muguras gaidīja nejauks kritiens ejā, bet priekšā tas pats trīsdesmit olekšu augstais mūris un akmeņaina krauja, kas laidās lejup līdz ciemam, kur no saulē kaltētiem ķieģeļiem celtas mājas kņūpus slējās pret lielo Māju kā teļi, kas spiežas pie govs sāna. Vēl tālāk vilināja brīvība.

Svinību dēļ ciemā neviena nebija; klintīs lēkāja tikai kāda žagata. Nevainojami. Bet kā lai tiek lejā, ja nav kāpņu?

Pirra ar vienu roku cieši aptvēra buļļa ragu un pārlie­cās pāri mūra malai. Turpat, nedaudz zemāk sienā viņa pamanīja logu. Ja paliektos mazliet tālāk, varbūt…

Pazīstama balss sauca viņas vārdu.

Meitene pameta skatienu pāri plecam.

Viņas vergs Jūzerrefs stāvēja ejā, sastindzis šausmās.

-     Pirra, ko tu dari?

Pirra sirdīgi ar zīmēm parādīja, lai vergs klusē, un aizgriezusies turpināja plānot bēgšanu.

Žagata, kas pinnīt tupēja klintīs, bija aizlidojusi. Tās vietā bija kāda sieva ar pinkainiem, brūniem matiem un spoži baltu šķipsnu pie vieniem deniņiem. Viņai mugurā bija skrandaina, putekļaina tunika, un viņa bargi vērās augšup uz Pirru.

Meitene atsprāga atpakaļ, paslīdēja un piepeši palika karājamies virs ejas, ieķērusies buļļa ragā. Sandalēs tērp­tās kājas mēģināja atrast kādu atbalstu, bet sienas pulē­tais ģipsis bija nežēlīgi gluds.

-    Turies! Jūzerrefs iebrēcās. Esmu tieši zem tevis, laidies vaļā, es tevi noķeršu!