Velns slepjas uzpurni

«Es jums jau teicu, ka varu uzpust tadu uguni, ka to nevar nodzest viss okeana udens.» Es sutu slimibas, badu, postu, nesaskanas, nelaimes, es iedvesu naidu, skaudibu, ko vel? Es personificeju sis pasaules postosas galejibas. Bet tik nezeligs es esmu. Vismazakajas lietas ir launums. Panemiet zarnu bakteriju. Si neredzama butne izraisija holeras epidemiju, kas prasija miljoniem dzivibu.

«Jus lepojaties ar to, ka izplatat launumu un spidzinat cilvekus.»

Belcebulam patika sis parmetums, kura bija vairak emociju neka logikas.

«Es domaju, ka jums bus diezgan saprotams, ka tikai sapes liek cilvekam domat.» Sapes vinu pazemo, ierobezo, patere pasapmierinatibu. Cilveki nezina visu, ko vini man ir parada. Neviens nenoverte manu aktiermakslu. Kadu laiku cilveks piedzivo bezspecibas sajutu, vins ir sokets, nepatiksanas vienmer piemekle peksni. Vins neatbrivosies no ta, kamer neizsmels savas sapes. Tad vinam rodas tikai vienkarsa un skaidra izpratne par dazam lietam. Ciesanas vinu padara garigu, vina jutas klust gaisakas, un tagad vins ir jutigaks neka agrak. Tapec, redzot, ka cilveki cies, es par to ipasi neuztraucos.

– Lai ko jus teiktu, jums joprojam nepatik cilveki!

– Vai ir par ko vinus milet? Pasaule nav neviena nevainojama cilveka. Bagatie ir iegrimusi labi barota labklajiba un degradejas. Krievija vien divsimt gimenu bagatibas ir iegutas bez grutibam. Nabagi ir aiznemti, tikai maldinot viens otru. Musdienu cilveks ir zaudejis speju spriest, izdarit secinajumus un pieradit, izmantojot silogismus un indukciju. Vins sajauca visus savus prieksstatus par labo un launo. Vins zina savas tiesibas, pieskir lielu nozimi savai personai: pasciena vina tiek apvienota ar apsaubamam un nepamatotam personiskam pretenzijam. Pretigi skatities, ka vins ar savu cienu steidzas apkart. Lielais launums ir tas, ka materialo labumu ir kluvusi daudz un pieejami, un cilveks vienmer velas vairak, neka vinam ir. Kur bija stradnieks, tur vins tagad ir pateretajs, nevertigs slinkis, parazits, birzas makleris. Vini veido devinas desmitdalas cilveces. Ieprieks cilveki saskatija jegu darba un ticiba, un vinus iedvesmoja patiesibas meklejumi. Lai nodrosinatu dzivibu, jastrada ta, ka stradajat ieprieks; art, set, novakt, buvet, aust, verpt, galdnieks. Tagad darbs ir devalvets, un patiesiba visur ir sagrozita. Kermenim ir vajadzigas kustibas, lai tas butu vesels, bet cilveki ir pasivi un slinki. Pagatnes virietis baudija nevis narkotikas, izklaidi un alkoholu, bet gan atputu no ikdienas darba, tacu, tiklidz fiziskais darbs tiek vienkarsots, prieka no atputas vairs nav. Zagli un paraziti ir nomainijusi stradniekus, amatniekus, raditajus un nesatricinamas parliecibas cilvekus. Vini neko nerazo, bet ir pieskirusi sev tiesibas baudit citu cilveku darba auglus. Ta ir galvena problema! Sos argumentus mineju nevis ka pieradijumu tam, ka jebkura mizantropija man ir svesa, bet gan ka pieradijumu tam, ka man ir pietiekama izpratne ne tikai par cilveku, bet ari par laika novertejumu. Un vispar, verojot gadu tukstosus, ir gruti neizjust nicinajumu pret cilveku rasi, kuras alkatiba un neiecietiba izved arpus visam dabiskajam robezam.

– Jus runajat par lielako dalu cilveku, kas nav nekas, bet ir cilveki, kuriem ir stiprs prats un griba?