Velns slepjas uzpurni

«Tas ir parsteidzosi, cik daudz informacijas jus glabajat sava galva,» sacija apdullinata Sara.

«Bet es pat neesmu teicis pusi no ta, ko zinu par Po,» atbildeja glaimotais Belcebuls.

5. Vini speleja dambreti un Belcebuls, protams, stundas laika izradijas uzvaretajs daudz biezak neka Sara. Tas nav parsteidzosi, jo vins bija plass un dzili domajoss radijums. Vins vareja veikt vairakus sarezgitus uzdevumus vienlaikus, kamer Sara domaja sauras naturalisma robezas, kas raksturigs visiem tiem, kuri, ka saka, klist tumsa. Kamer Belcebula skatiens bija versts uz saha galdinu, Sara nenoversa skatienu uz vinu, vina izstiepa kaju zem galda un pieskaras vina kajai. Neskatoties vina juta, ka vins nedaudz saspringst, bet to neizradija. Vins neatkapas no iemiletas sievietes. Vina atturiba vairoja vinas ceribu. Vinas ceriba bija uzbrukums vina stoicismam. Vinu lenums tika skaidrots ar to, ka visi bija diezgan uzmanigi savas darbibas. Vina nesteidzas doties uzbrukuma, lai gan vina mira no velmes ciesi piekerties vinam. Vins nebija atrauts no speles, jo saprata, ka mazakais uzmundrinajums no vina puses radis Saras jutam vetrainu kapumu. Tagad vina rikojas nedrosi, baidoties pamodinat pret sevi Belcebulu, un vins saprot, ka tiek austs milas tikls.

Sara pamanija, ka vins biezi skatas pulksteni. Bija jau vels vakars, kad vina jautaja:

– Tu atkal kaut kur dosies?

– Ja. Jus zinat, cik daudz steidzamu lietu man ir.

– Ka es varu tos zinat, sis tavas lietas!

– Nu un ko tad? – Belcebuls jautaja, pamanijis aizkaitinajumu toni.

– Es visus vakarus pavadu viena.

– Tev ir viss, ko velies; maja, nauda, skaistas lietas. Ko vel vajag?

– Man no kaut ka ir bail.

– Kapec sis bailes? – Belcebuls bija parsteigts. «Es apsoliju jums savu aizsardzibu.»

– Kas ar mani notiks?

– Nekas. Tavs liktenis nav atkarigs no manis.

– Tas tiesam ir jaunums! Vai tas mani padara mierigaku? Nezinu. Klausies mani. Majai vajadziga saimniece, kura uznemtos visas rupes. Vai jums nav ilgas pec gimenes dzives?

– Ne ar tevi! Beidzot saproti, ka esmu lemts klist muzigi. Preceties?! Labak ir doties baseina! Es nevaru but milestibas objekts. Vienkarsi zini to. Un tad milet sievieti nozime atdot sevi vinai. Un ta ir ne tikai pastaviga tiranija, bet ari anarhija!

– Vai tu esi kadreiz iemilejusies?

Vina uzdeva vinam so jautajumu iemesla del. Lai gan vins bija velns, vins kluva vinai dargs un lidzigs virietim. Turklat Sara bija parliecinata, ka reiz sanems pieradijumus, ka Belcebuls vinu uztveris labveligak neka citas sievietes, bet tikmer, ta trukstot, daleji vina sarma iespaida, daleji neremdinamo slapju del. but miletiem, daleji tapec, ka vinu neizlemiba, ko piedzivoja sievietes ar lieko svaru vecuma, kad vinam jakeras pie dazadiem trikiem, lai butu pievilcigas, iedvesmojusi ceriba, ka drizuma vinu attiecibu robezas parkaps pats Belcebuls.

«Es neatceros, kad vareju to atlauties.» Kada gan tam nozime?

– Es varetu upuret savu ekskluzivitati! Lai savaldzinatu sievieti, vajag tik maz!

«Sievietes nav upuru vertas.»

Pec siem vardiem Saras jutas apjuka.

«Neuztveriet to tik personiski,» sacija Belcebuls, redzot vinu satrauktu.

– Tas bija stulbi… Es sev glaimoju ar ceribu, ka neesmu pret tevi vienaldziga.

«Jus nesaprotat apzinatas, bet vel nerealizetas tieksanas vertibu.» Fausts to saprata, es saprotu, bet tu ne.

«Man ir vajadziga dzives pilniba, nevis sastingusa briza apbrinosana.» Atcerejos Faustu un ari sevi! Jus abi esat viriesi, un es esmu sieviete!

«Bet ta ir jusu darisana, nevis mana,» Belcebuls to atmeta.

– Tava neiecietiba pret sievietem ir vienkarsi nezeliga! Vai tu zini, kas tu esi?

– Pastasti.

– Tu esi seksuals rasists!

Sis tirades laika Belcebuls, preteji ierastajam, kluva jautrs.

– Oho. Neviens man nekad nav teicis, ka esmu iegrimis seksuala rasisma. Un kas! Tas mani zinama mera glaimo. Es paskaidrosu velak, kapec. Sieviete ir visu nepatiksanas celonis. Pat viesulvetras sauc sieviesu vardos.

– Tatad tev vienalga par mani? Es varbut neesmu jauns, bet man ir veseliba un ideali. Es varu cinities.

– Ja atlaujat man izteikties telaini, tad teiksu ta: luk, jus maldaties. Vel mazliet pacietibas, ludzu. Ir daudz lietu, par kuram jadoma. Un katru dienu tiek pievienoti arvien vairak. Es daru savu darbu, nostradaju savu dupsi, es palaujos tikai uz sevi. Es visu redzu, visu zinu…

«Un tavas rokas ir garas,» piebilda Sara.

«No sejienes izradas, ka es varu vienlaikus intriget seit un sajaukt savas pedas tur.» Isak sakot, es vienmer esmu ar kaut ko aiznemta. Apmeram pirms cetrdesmit gadiem es aicinaju To Kungu, lai atrisinatu dilemmu. Vins atteicas piedalities mana lieta. Es atceros, ka vins, tapat ka pravietis Nehemija, kad vini vinu sauca, kad vins jau bija uzkapis pa kapnem, teica: «Es nevaru nokapt. Es daru lielisku darbu.»

– Vai tu tiesam esi specigs?