Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Brūns atkal pievērsās ganāmpulkam. Drīz vien viņš ieraudzīja jau­nu bullēnu, kas bija nošķīries no bara. Dzīvnieks bija gandrīz pieau­dzis. Tomēr vēl jauns un nepieredzējis. Brūns gaidīja, kamēr bizons aizklīdis tālāk nost no pārējiem, līdz brīdim, kad tas palika viens, prom no bara drošības. Tad viņš deva zīmi.

Vīri sparīgi metās uz priekšu un izretinājās, Brouds - visiem pa priekšu. Brūns vēroja, kā tie izkārtojās vienādos attālumos, satraukti nenolaižot acis no noklīdušā jaunā bizona. Viņš pamāja vēlreiz, un vīri spiedzot un kliedzot, un vicinot ieročus metās triecienā uz baru. Pārbiedētie dzīvnieki ganāmpulka malās sāka spiesties uz bara cent­ru, aizpildot spraugas un stumjot tos, kas atradās malās, uz vidu. Šajā mirklī Brūns metās starp tiem un jauno bullēnu, dzenot to nost.

Kamēr pārbiedētie zvēri, kas atradās ārpusē, lauza sev ceļu bez­mērķīgi stampājošajā masā, Brūns smagiem soļiem dzinās pakaļ vie­nam, kuru bija izraudzījis. Vīrs atdeva skrējienam pēdējo enerģijas mazumiņu, dzenot bulli tik ātri, cik vien viņa resnās, muskuļotās kājas spēja kustēt. Sausā stepes zeme pildīja gaisu ar smalkām nogu­lumu augsnes daļiņām, ko bija uzvagojis cietnagaino bizonu bars, kustībai no tā malām aizvirmojot pāri visai masai. Brūns samiedza acis un klepoja, jo gar acīm griezās putekļi, kas iesprūda nāsīs un neļāva elpot. Smagi elsojot, gandrīz bez spēka, viņš ieraudzīja Grodu, kas pārņēma dzīšanu.

No Groda spējā izrāviena bullis pagriezās atkal. Iesaistījās vīri, vei­dojot lielu apli, kas ļāva dzīt bulli atpakaļ pie Bruņa, kamēr viņš, vēl aizvien elsdams, teciņiem steidzās noslēgt apli. Milzīgais bars bēga pilnīgā panikā, virzoties pāri stepei, - neprātīgās bailes daudzkārt vairoja pati kustība. Palika vienīgi jaunais bullēns, izmisumā bēgot no radījuma, kuram piederēja tikai neliela daļiņa no dzīvnieka spēka, taču piemita vairāk nekā pietiekami gudrības un apņēmības, lai šo starpību kompensētu. Grods, dūres sizdams, dzinās tam pakaļ, atsa­koties padoties, lai gan tā spēcīgi pukstošā sirds draudēja pārplīst. Sviedri atstāja urdziņas uz putekļu kārtas, kas klāja vīra ķermeni un piešķīra bārdai pelēcīgi brūnu nokrāsu. Beidzot Grods saklupa un apstājās, tieši tajā brīdī Drūgs ieņēma tā vietu.

Mednieku pacietība bija liela, taču jaunais, spēcīgais bizons lauzās uz priekšu ar neizsīkstošu enerģiju. Drūgs bija klana slaidākais vīrs, viņa kājas - mazliet garākas. Ar sparīgu uzrāvienu viņš metās pakaļ zvēram, pagriežot to projām, kad bullis mēģināja pievienoties bēgošā bara astei. Krugam nomainot pārgurušo Drūgu, jaunais dzīvnieks bija acīm redzami aizkusis. Krugs ar svaigiem spēkiem dzina zvēru uz priekšu, aizskarot ar savu aso šķēpu tā sānus, tādējādi izraisot piekusušajā bizonā jaunu enerģijas uzrāvienu.

Kad dzīšanā iesaistījās Gūvs, milzīgais, pinkainais radījums jau sāka pagurt. Bullis skrēja akli, stūrgalvīgi, Gūvs sekoja cieši pa pēdām, to nepārtraukti bakstot, tā nosūcot pēdējo spēka pilienu, kas jauna­jam dzīvniekam bija atlicis. Brouds redzēja Bruņu panākamies tuvāk, kad puisis iekliedzās un pārņēma savā ziņā dzīšanos pakal masīva- jam zvēram. Viņa sprints bija īslaicīgs. Bizonam bija diezgan. Tas palēnināja skrējienu, tad apstājās pavisam un atteicās pārvietoties, tā āda bija vienās putās, galva - nokārta, nāsis kūpēja. Pacēlis šķēpu gatavībā, zēns tuvojās pārmocītajam bullim.

Vadoties pēc savas pieredzes, Brūns ātri novērtēja situāciju. Vai puisis nebija par daudz uztraucies savās pirmajās medībās un pārāk sasprindzis? Vai zvērs bija pavisam nodzīts? Dažs labs viltīgs vecs bizons apstājās pilnīgā pārgurumā, bet, kad tam uzbruka, pēdējā mir­klī spēja nogalināt vai nopietni ievainot mednieku, jo sevišķi - nepie­redzējušu. Vai Brūnam izmantot bolu, lai liktu dzīvniekam paklupt un to pieveiktu pavisam? Lopa galva gandrīz skāra zemi, sāni smagi cilājās, un nebija šaubu, ka bizons ir zaudējis spēkus. Ja vadonis lie­totu bolu, zēna pirmās medības vairs nebūtu tik iespaidīgas. Brūns izlēma pataupīt Broudam visu godu.

Ātri, pirms vēl bizons bija atguvis sparu, Brouds piesteidzās pie milzīgā, pinkainā dzīvnieka un pacēla šķēpu. Pēdējā mirklī iedomājies par savu totēmu, viņš atvēzējās un uzbruka. Garais, smagais šķēps iedūrās dziļi jaunā buļļa sānos; ugunī rūdītais šķēpa uzgalis izurbās cauri cietajai ādai un straujā, liktenīgā triecienā salauza ribu. Bizons sāpēs iebaurojās un pagriezās pret mednieku, lai tam uzbruktu, lai gan tā kājas jau bija saļodzljušās. Brūns pamanīja kustību, vienā lēcienā bija pie jaunekļa sāniem un ar visu savu vareno muskuļu spēku trieca rungu pret lielo galvu. Trieciens paātrināja dzīvnieka saļimšanu. Bizons pakrita uz sāniem, tā asie nagi kārpīja gaisu pirms­nāves agonijā, tad tas apklusa.

Sākumā Brouds bija apstulbis un nedaudz satriekts, tad gaisu pār­šķēla spalgs izsauciens, jauneklim izkliedzot savu triumfu. Viņš to izdarīja! Viņš pieveica savu pirmo medījumu! Nu viņš bija vīrs!