Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Eila bija priecīgi satraukta, kad Iza paņēma meiteni aiz rokas un veda uz upi. Viņai patika ūdens. Pēc kārtīgas saslapināšanās Iza pacēla meiteni, nosēdināja uz klints un ieziepēja no galvas līdz kājām, arī salipušos, savēlušos matus. Iegremdējusi meiteni vēsajā ūdenī, sie­viete izdarīja kādu kustību un aizmiedza acis. Eila nesaprata kustību, taču atdarināja Izu. Sieviete atzinīgi pamāja, un meitene saprata, ka sieviete vēlas, lai viņa aizver acis. Bērns sajuta, kā viņa galva tiek noliekta uz priekšu un tai uzlej silto šķidrumu no paparžu bļodas. Meitenei niezēja galva, un Iza bija tajā pamanījusi rāpojam sīkus parazītus. Sieviete iesmērēja galvā no kosu papardēm iegūto šķid­rumu pret utīm. Pēc atkārtotas skalošanas vēsajā upē Iza saberza balandas sakni kopā ar lapām un ieputoja to meitenei matos. Sekoja pēdējā iegremdēšana, pēc tam Iza veica tādu pašu skalošanas proce­dūru ar sevi, kamēr meitene spēlējās ūdenī.

Kad abas sēdēja krastā, ļaujot, lai saule tās nožāvē, Iza ar zobiem noplēsa no zara mizu un ar to centās abām atmudžināt sapinkājušos matus. Viņa bija pārsteigta, cik mīksti un zīdaini bija Eilas gandrīz baltie mati. "Protams, neparasti," Iza nodomāja, "bet diezgan skaisti.

Tas īstenībā ir labākais meitenē." Viņa nemanāmi to aplūkoja. Lai gan saulē iededzis, bērns vēl aizvien bija gaišāks par viņu, un Iza nosprieda, ka vājā, bālā, mazā meitene ar gaišajām acīm ir apbrīno­jami neglīta. Neparasta izskata cilvēki; nav šaubu, ka viņi ir cilvēki, bet tik neglīti. Nabaga bērns. Kā gan viņa atradīs sev vīrieti?

"Ja Eila neatradīs vīrieti, kā viņa varēs iegūt sev kādu stāvokli? Ar viņu var notikt tāpat kā ar to veco sievieti, kas nomira zemestrīces laikā," Iza domāja. "Ja viņa būtu mana īstā meita, tad arī viņai būtu savs stāvoklis. Interesanti, vai es varētu Eilai iemācīt kādu ārstēšanas burvestību. Tas viņai piešķirtu zināmu vērtību. Ja man būs meitene, es varēšu mācīt tās abas; bet, ja man būs zēns, nebūs nevienas sie­vietes, kas turpinātu manu māku. Klanam kādu dienu ievajadzēsies jaunu zāļu sievu. Ja Eila apgūtu šo noslēpumu, klans varētu to pie­ņemt - kāds vīrs varbūt pat gribētu ņemt meiteni par sievu. Viņu pieņems klanā; kāpēc viņa nevarētu būt mana meita?" Iza jau domāja par meiteni kā par savējo, un šīs pārdomas iesēja sēklu jaunai ide­jai.

Viņa palūkojās augšup, ieraudzīja, ka saule bija pakāpusies daudz augstāk, un saprata, ka ir jau vēls. "Man jāpabeidz meitenes amulets un jāsāk gatavot no saknes dzērienu," Iza runāja pie sevis, pēkšņi atcerējusies savus pienākumus.

- Eila, - viņa pasauca meiteni, kas atkal bija aizklīdusi pie upes. Meitene skriešus metās šurp. Apskatījusi tās kāju, Iza redzēja, ka ūdens bija atmiekšķējis kreveles, taču kāja dzija labi. Steidzīgi ietinu­sies apmetnī, Iza veda bērnu uz kraujas malu, bet vispirms apstājās, lai paņemtu savu rokamo lāpstiņu un nelielo kulīti, ko bija izgatavo­jusi. Sieviete bija ievērojusi sarkanas zemes pleķi netālu no tās vie­tas, kur viņi bija apstājušies, pirms Eila parādīja alu. To sasniegušas, Iza bakstīja zemē ar nūjiņu, kamēr atšķēla dažas nelielas sarkana okera pikas. Pacēlusi dažus nelielus gabaliņus, viņa tos sniedza Eilai. Meitene skatījās uz tiem, nebūdama droša, kas no viņas tiek gaidīts, tad uzmanīgi pieskārās vienam. Iza paņēma nelielo zemes gabaliņu, ielika to kulē un kuli iebāza ielocē. Pirms došanās atpakaļ Iza pār­laida skatienu plašajai ainavai un lejā līdzenumā ieraudzīja kustamies mazus cilvēciņus. Mednieki bija devušies ceļā agri no rīta.

Pirms daudziem gadu simtiem vīrieši un sievietes, daudz primi­tīvāki par Bruņu un viņa pieciem medniekiem, iemācījās cīnīties ar četrkājainajiem plēsējiem par medījumu, vērojot un atdarinot to metodes. Viņi, piemēram, noskatījās, kā vilki kopīgiem spēkiem spēj pieveikt upuri, kas ir daudz reižu lielāks un krietni spēcīgāks par pašiem. Laika gaitā, nagu un zobu vietā izmantojot darbarikus un ieročus, pirmatnējie ļaudis saprata, ka sadarbojoties ari viņi spēj no­medīt milzīgos zvērus, kas ganās tuvākajā apkaimē. Tas bīdīja viņus pa garo evolūcijas ceļu.

Līdz ar nepieciešamību pēc klusuma, lai neizbiedētu medījumu, kuram tie dzina pēdas, šie ļaudis izdomāja medību signālus, kas bija daudz sarežģītākas roku zīmes un žesti nekā tie, kurus izmantoja, lai izteiktu citas vajadzības un vēlmes. Brīdinājuma signāliem izmainī­jās skaņas augstums un tonis, lai varētu ietvert lielāku informācijas apjomu. Lai gan tā ciltskoka atzara rīcībā, kas noveda līdz klana ļau­dīm, nebija pietiekami attīstīta balss mehānisma, lai to pilnveidotu līdz sarunu valodai, tas tomēr nemazināja viņu spējas medīt.