Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Lai gan sišana tika atļauta cerībā, ka tās rezultātā piedzims bērns, Iza juta, ka Brūnam tas nepatīk. Viņa bija pārliecināta - ja Brūns tobrīd būtu bijis vadonis, viņa netiktu atdota tam vīrietim. Brūns do­māja, ka vīrietis nevar pierādīt savu vīrišķību, ņemot virsroku pār sie­vieti. Sievietēm nebija citas iespējas, kā vien pakļauties. Tas bija vira necienīgi - cīnīties ar vājāku pretinieku vai ļauties, lai to sadusmo sieviete. Vīrieša pienākums bija komandēt sievietes, uzturēt kārtību, medīt un apgādāt, apvaldīt savas jūtas un neizrādīt sāpju pazīmes ciešot. Sievieti drīkstēja iedunkāt, ja viņa bija slinka vai nepaklausīga, taču ne aiz dusmām vai aiz prieka, vienīgi lai sauktu viņu pie kārtī­bas. Lai gan daži vīri sita sievietes biežāk nekā citi, tikai nedaudzi to darīja regulāri. Vienīgi Izas vīram tas bija kļuvis par paradumu.

Kad viņu pavardam pienāca klāt Krebs, vīrs vēl mazāk vēlējās atdot Izu. Iza bija ne vien zāļu sieva, viņa bija sieviete, kas gatavoja ēdienu Moguram. Ja Iza pamestu ugunskuru, to darītu ari Mogurs. Viņas virs ticēja - pārējie klana ļaudis domāja, ka viņš mācās lielā burvja noslē­pumus. īstenībā Krebs nebija vairāk kā laipns visu to laiku, kamēr viņi dzīvoja pie viena ugunskura, un daudzos gadījumos neturēja par vajadzīgu pat ievērot viru. īpaši tajās reizēs, Iza bija pārliecināta, kad ieraudzīja kādu sevišķi spilgtu sasitumu.

Kaut arī viņu sita, Iza turpināja izmantot savu zāļu maģiju. Kad sieviete atklāja, ka ir grūta, viņa padevās liktenim. Kāds no gariem beidzot bija uzvarējis viņas totēmu un maģiju. Iespējams, ka vīra; taču, ja viņa totēma dzīvības princips beidzot bija ņēmis virsroku, Iza prātoja, kāpēc gan gars viņu pameta, kad sabruka ala? Viņa loloja vēl pēdējo cerību. Viņa vēlējās meitu, meiteni, kas mazinātu vira no jauna iegūto cieņu, un meiteni, kas turpinātu zāļu sievas līniju, lai gan viņa jau bija sagatavojusies pati noslēgt šo līniju, nevis dzemdēt bērnu, dzīvojot ar savu vīru. Ja viņa dāvātu dzīvību zēnam, vīrs būtu pilnībā attaisnots; meitene tomēr liktu vēl kaut ko vēlēties. Tagad Iza vēl vairāk vēlējās meiteni - nevis lai noliegtu sava mirušā vīra pēcnāves prestižu, bet lai tā ļautu viņai dzīvot ar Krebu.

Iza nolika savu zāļu somu un palīda zem ādas blakus mierīgi guļo­šajam bērnam. "Eilai gan ir paveicies," Iza domāja. "Ir atrasta jauna ala, un viņai atļaus palikt pie manis, un mēs dzīvosim pie Kreba ugunskura. Varbūt viņas laime ari man atnesīs meitu." Iza aplika Eilai roku un cieši pieglaudās viņas mazajam, siltajam ķermenītim.

Nākamajā rītā pēc brokastīm Iza pamāja ar roku meitenei, un abas devās augšup gar upi. Soļojot gar ūdens malu, zāļu sieva meklēja pazīstamus augus. Pēc kāda brīža Iza otrpus upes ieraudzīja klajumu un devās turp. Atklātajā laukā auga daži augi, apmēram pēdu augsti, ar blāvi zaļām lapām, piestiprinātām pie gariem stublājiem, kuru galotnes rotāja nelieli, blīvi saauguši zaļu ziedu čemuri. Iza izraka balandas ar sarkanām saknēm un devās uz purvaino vietu blakus snaudošajam, sastingušajam ūdenim, kur atrada ziemcietīgās kosu papardes, bet vēl tālāk uz augšu - ziepjusakni. Eila sekoja viņai un ar interesi vēroja, vēlēdamās, kaut spētu ar sievieti sarunāties. Meitenes galva bija pilna ar jautājumiem, kurus viņa nespēja izteikt.

Viņas devās atpakaļ uz nometni, un Eila vēroja, kā Iza piepilda cieši sapītu grozu ar ūdeni un ieliek tajā stiebrainās papardes un karstos akmeņus no ugunskura. Eila tupēja blakus Izai, kamēr tā ar asu akmens šķembu izgrieza apli no ādas, kurā bija nesusi meiteni. Lai gan miksta un padevīga, ar taukiem apstrādātā āda bija izturīga, tomēr akmens nazis to sagrieza viegli. Ar citu akmens instrumentu, kura gals bija noasināts, Iza izdūra vairākus caurumus gar apļa malu. Pēc tam viņa savija virvē kāda neliela krūma cieto, stiegraino mizu, izvēra to cauri caurumiem un stingri savilka, tā iegūstot kuli. Ar ātru naža vēzienu - to viņai bija izgatavojis Drūgs, un tas Izai bija dārgs - viņa nocirta gabalu garās auklas, kas saturēja sievietes apmetni, vis­pirms noņēmusi ar to mēru Eilas apkaklei. Viss process aizņēma tikai dažus mirkļus.

Kad ūdens vārāmajā grozā sāka burbuļot, Iza paņēma visus pārējos savāktos augus kopā ar ūdensnecaurlaidīgo klūgu bļodu un devās atpakaļ pie upes. Viņas soļoja gar krastu, līdz nonāca vietā, kur tas lēzenā slīpumā izlīdzinājās ar upi. Sameklējusi apaļu akmeni, kuru varēja ērti noturēt rokā, Iza saberza ziepjusakni un iejauca ūdeni šķīvjveida iedobumā, kas bija izveidojies lielā, plakanā akmenī upes krastā. Sakne uzputojās bagātīgos ziepju burbuļos. Izņēmusi no ielo­cēm akmens rīkus un citus sīkus priekšmetus, Iza atsēja saiti un noņēma savu apmetni. Viņa pārslidināja pāri galvai amuletu un rū­pīgi nolika to pašā virsū.