Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Nevienam vīram viņa klanā nebija Alu Lauvas totēma, tāds vispār bija tikai nedaudziem no visiem klaniem. Viņš iztēlojās slaido, kau­laino bērnu, taisnās rokas un kājas, plakano seju ar plato, izvirzīto pieri, bālu un izbalējušu; pat viņas acis bija pārāk gaišas. "Viņa būs neglīta sieviete," Mogurs pie sevis nodomāja. "Kurš virs gan viņu gribēs?" Viņam iešāvās prātā doma par paša neglītumu, par to, kā sievietes bija vairījušās no viņa, īpaši, kad viņš bija jaunāks. Varbūt meitene vispār nedabūs sev vīrieti, tai būs vajadzīga stipra totēma aizsardzība, ja viņa vēlēsies nodzīvot dzīvi bez vīrieša, kas to sargātu. Bet Alu Lauva? Viņš mēģināja atcerēties, vai klanā ir bijusi kāda sie­viete ar lielo kaķi kā totēmu.

Īstenībā viņa nepieder klanam, Krebs sev atgādināja, un nebija nekādu šaubu, ka meitenei bija spēcīga aizsardzība, citādi viņa ne­būtu dzīva. Lauva būtu meiteni nogalinājis. Doma viņa prātā sāka noskaidroties. Alu lauva! Viņš bija tai uzbrucis, taču nenogalināja meiteni… bet vai bija uzbrucis? Vai tas nebija viņas pārbaudījums? Pēc tam prātā iešāvās vēl kāda doma, un ledaina apskaidrība kāpa augšup pa Kreba mugurkaulu. Visas šaubas pagaisa no prāta. Viņam vairs nebija nekādu šaubu. "Pat Brūns to nespēs apšaubīt," viņš nodo­māja. Lauva bija iezīmējis meiteni ar četrām paralēlām vagām uz kreisās ciskas, ar rētām, kuras viņai būs jānēsā visu atlikušo mūžu. Iesvētot kādu jaunekli vīra kārtā, ceremonijas laikā Mogurs bija ieskrāpējis uz viņa ķermeņa totēmu: Alu Lāča zīme bija četras paralē­las līnijas, uzvilktas uz ciskas!

Vīrietim tās tiek uzvilktas uz labās ciskas; bet viņa ir sieviete, un zīmes ir tādas pašas. Protams! Kā viņš to nebija sapratis jau ātrāk? Lauva zināja, ka klanam viņu būs grūti pieņemt, tāpēc tas iezīmēja meiteni pats, taču tik skaidri, lai nevienam nerastos šaubas. Un tas apzīmēja viņu ar klana totēma zīmēm. Lauva gribēja, lai klans zina. "Tas grib, lai meitene dzīvo ar mums. Viņš paņēma meitenes cilvēkus, lai viņai būtu jādzīvo ar mums. Kāpēc?" Burvi uztrauca neomulīga izjūta, tā pati izjūta, ko viņš bija pārdzīvojis pēc rituāla dienā, kad viņi bija meiteni atraduši. Ja viņš būtu pratis šo izjūtu nosaukt vārdā, viņš to dēvētu par priekšnojautu, tomēr par tādu, kurai piejauktas dīvainas, kaitinošas cerības.

Mogurs to nokratīja. Nekad agrāk totēms nebija pie viņa nācis ar tādu spēku; tieši tas bija tas, kas viņu satrauca. Mogurs nodomāja: "Alu Lauva ir meitenes totēms. Tas izvēlējās viņu tāpat, kā Alu Lācis izvēlējās mani." Mogurs ieskatījās galvaskausa tumšajos, tukšajos acu dobumos sev priekšā. Ar dziļu atzinību viņš apbrīnoja garu dar­bošanos, ja spēja tos saprast. Tagad viss bija tik skaidrs. Viņš jutās atvieglots - un pārņemts. Kāpēc šai mazajai meitenei bija vajadzīga tik varena aizsardzība?

5

Iestājoties krēslai, melnlapainie koki šūpojās un plivinājās vieglajā vējā, kā dejojoši silueti izdaloties uz tumstošo debesu fona. Apmetnē valdīja miers, tā gatavojās naktij. Kvēlošo ogļu blāvajā atspīdumā Iza ieskatījās vairākos mazos maisiņos, kas kārtīgās rindās bija noklāti uz viņas apmetņa, palaikam paceļot acis un palūkojoties tajā virzienā, kurā viņa bija manījusi aizejam Krebu. Iza uztraucās, ka viņš viens pats bija iegājis nepazīstamā mežā bez ieročiem, ar ko aizstāvēties. Bērns jau bija aizmidzis, un, dienai dziestot, sieviete uztraucās aiz­vien vairāk.

Pirms laiciņa viņa bija izpētījusi augu valsti alas tuvumā ar domu noskaidrot, kādi augi būs noderīgi, lai bagātinātu un vairotu savu zāļu sievas dārgumu tīni. Iza vienmēr nēsāja līdzi dažas mantas savā ūdrādas somā, tomēr šīs mazās kulītes ar sausajām lapām, ziediem, saknēm, sēklām un mizām zāļu somā bija tikai pirmās palīdzības līdzekļi. Jaunajā alā viņai būs vairāk vietas lielākam apjomam un dažādībai. Tomēr Iza nekad nedevās tālākā ceļā bez savas zāļu somas. Tā bija daļa no viņas, tāpat kā āda, kurā viņa tinās. Vēl vairāk. Sieviete drīzāk justos kaila bez zālītēm nekā bez zvērādas.

Beidzot Iza ieraudzīja klibojam šurp burvi; atvieglota viņa pielēca kājās, lai sasildītu uz uguns viņam pietaupīto ēdienu, un uzlika vārīt ūdeni savai iecienītajai zāļu tējiņai. Viņš piešļūca klāt un noslīga zemē blakus sievietei, kas pašlaik mazās kulītes lika lielākās.

-    Kā bērns šovakar jūtas? - viņš pamāja ar galvu.

-    Guļ mierīgāk. Sāpes ir gandrīz pārgājušas. Viņa vaicāja pēc tevis, - Iza atbildēja.

Krebs kaut ko norūca, iekšēji apmierināts. - Uztaisi viņai rīt no rīta amuletu, Iza.