Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Sieviete atzinīgi pamāja, tad atkal pielēca kājās, lai pārbaudītu ēdienu un ūdeni. Viņai vajadzēja rosīties. Viņa bija tik laimīga, ka nespēja nosēdēt mierā. "Eila paliks, Krebs droši vien ir sarunājies ar meitenes totēmu," Iza nodomāja, un viņas sirds satraukumā spēcīgi sitās. Abu mazuļu mātes todien bija uztaisījušas amuletus. Sievie­tes lepojās, ka viņu bērni alas ceremonijas laikā uzzinās par saviem totēmiem. Tas pareģoja meitenēm veiksmi, un abas sievietes lepni staigāja apkārt. Vai tāpēc Krebs tik ilgi bija projām? Viņam laikam bija grūti. Iza gribēja vaicāt par Eilas totēmu, tomēr apspieda savu vēlēšanos. Viņš, protams, nestāstītu, un drīz vien viņa to tik un tā uzzinās.

Iza atnesa savam ciltsbrālim ēdienu un tēju abiem. Viņi klusi sē­dēja, viņu starpā bija jūtams nomierinošs, sirsnīgs siltums. Kad^Krebs beidza ēst, viņi vienīgie vēl bija nomodā.

-     Mednieki dosies ceļā rīt no rīta, - Krebs teica. - Ja medības būs veiksmīgas, ceremonija notiks nākamajā dienā. Vai būsi gatava?

-    Es pārbaudīju somu, sakņu būs pietiekami. Es būšu gatava, - Iza pamāja, pacēlusi nelielu kuli. Tā atšķīrās no pārējām. Ada bija nokrā­sota tumšbrūni sarkanā krāsā ar smalki saberztu sarkano okeru, iemaisītu lāča taukos, ko izmantoja, lai piesūcinātu alu lāča ādu, no kuras kulīte bija izgatavota. Nevienai citai sievietei nekas nebija krā­sots svētajā sarkanajā tonī, lai gan ikviens klana loceklis nēsāja savā amuletā sarkanā okera gabaliņu. Tā bija vissvētākā relikvija, kas Izai piederēja.

-    Es attīrīšos no rīta, - Iza ziņoja.

Krebs atkal norūcās. Tā bija ierastā izvairīgā reakcija, ko vīrieši izmantoja, atbildot sievietei. Tā ietvēra sevī tikai tik daudz, lai norā­dītu, ka sieviete ir saprasta, nepiešķirot pārāk daudz nozīmes tam, ko viņa teica. Kādu brīdi viņi klusēja, tad Krebs nolika zemē savu mazo tējas bļodiņu un palūkojās uz ciltsmāsu.

-    Mogurs gādās par tevi un meiteni, un par tavu bērnu, ja tā būs meitene. Tu dzīvosi pie mana ugunskura jaunajā alā, Iza, - viņš teica, tad pasniedzās pēc savām mantām, pieslējās kājās un aizkliboja uz guļvietu.

Iza bija jau piecēlusies, bet atkal apsēdās, saņēmusi Kreba paziņo­jumu kā pērkona spērienu. To nu viņa nekad nebija gaidījusi. Sieviete zināja, ka pēc vīra nāves par viņu gādās kāds cits vīrietis. Viņa centās atvairīt domas par savu likteni - nebija nekādas nozīmes tam, ko viņa domāja, Brūns nepārrunātu šo jautājumu ar viņu -, tomēr viņa nespēja reizēm par to nedomāt. No visiem iespējamiem variantiem daži viņai nebija pa prātam, bet pārējie, viņasprāt, nebija ticami.

Viens bija Drūgs; kopš Gūva māte gāja bojā zemestrīcē, viņš bija palicis viens. Iza cienīja Drūgu. Viņš bija labākais darbarīku kalējs visā klanā. Jebkurš no viņiem prata noskaldīt kādu krama akmens šķembu, lai izgatavotu raupju rokas cirvīti vai skrāpi, taču Drūgam piemita īsts talants. Viņš prata akmeni jau iepriekš sagatavot tā, ka nošķeltajām šķembām bija tieši tāds lielums un forma, kādu viņš gribēja. Naži, skrāpji - visi viņa izgatavotie rīki tika augstu vērtēti. Ja Izai ļautu izvēlēties, no visiem klana vīriem viņa izvēlētos Drūgu. Viņš bija labi izturējies pret mācekļa māti. Viņu attiecībās valdīja patiesa mīlestība.

Tomēr vairāk ticams, ka viņam tiks atdota Aga; Iza to nojauta. Aga bija jaunāka un jau divu bērnu māte. Viņas dēlam Vornam drīz būs vajadzīgs mednieks, kas zēnu varētu mācīt, un mazulītei Onai vaja­dzēja vīrieti, kas par to gādātu, līdz meitene izaugtu un pati kļūtu par sievu. Riku meistars droši vien gribēs ņemt pie sevis arī viņas māti Abu. Vecajai sievai, tāpat kā viņas meitai, bija vajadzīga kāda vieta. Rīku meistaram uzņemoties visus šos pienākumus, viņa mie­rīgā, sakārtotā dzīve krietni vien izmainīsies. Ar Agu reizēm ir gūti satikt, un viņa nebūs tik saprotoša kā Gūva māte, taču Gūvs drīz vien iekārtos pats savu pavardu un Drūgam ir vajadzīga sieviete.

Nevarēja būt ne runas, ka Gūvs varētu kļūt par viņas viru. Viņš bija pārāk jauns, tik tikko vēl vīrietis, viņam vēl nebija bijusi neviena sieviete. Brūns viņam nekad nedos vecu sievieti, un Iza drīzāk justos kā viņa māte, nevis sieva.

Iza bija domājusi par dzīvošanu ar Grodu un Uku, un vīru, kas bija virs Groda mātei Zugai. Grods bija nelokāms, sauss vīrs, taču nekad nebija cietsirdīgs, un viņa uzticība Brūnam nebija apšaubāma. Viņai nebūtu nekas pretim dzīvot ar Grodu, pat ja viņa būtu tā otrā sieviete. Taču Uka bija Ebras māsa un nekad viņa īsti nebija spējusi piedot Izai, ka tā, ieņemot savu stāvokli, bija atņēmusi savai ciltsmāsai tās vietu. Un kopš dēla nāves - viņš pat vēl nebija iekārtojis savu pavardu - Uka sēroja un bija ierāvusies sevī. Pat Ovra, viņas meita, nespēja mazināt sievietes sāpes. "Pie tā pavarda ir pārāk daudz bēdu," Iza nodomāja.

Viņa tikai garāmejot bija iedomājusies par Kruga ugunskuru. Ika, tā sieva un Borga māte, bija atklāta un draudzīga sieviete. Tur jau bija tā nelaime - viņi abi bija tik jauni un Iza nekad nebija varējusi saprasties ar Dorvu, veco vīru, bijušo Ikas mātes viru, kas dzīvoja pie viņu ugunskura.