Klana ļaudis izvietojās pie upes, lēzenās nogāzes pakājē, kas izbeidzās pie alas. Iekams viņi nebija iesvētīti ar īpašiem rituāliem, tie nedrīkstēja ievākties alā. Lai gan nebija vēlams izskatīties pārāk ziņkārīgam, ikviens klana loceklis atrada iemeslu, lai pieietu tik tuvu, ka varētu ielūkoties alā. Sievietes, kas meklēja barību, atrada kaut ko blakus alas ieejai, bet viri sekoja sievietēm, šķietami vērojot viņas. Klans bija saspringtā, bet laimīgā noskaņojumā. Satraukums, ko viņi bija izjutuši nepārtraukti kopš zemestrīces, bija izzudis. Lai gan bija grūti ieskatīties dziļāk krēslainajā, neapgaismotajā alā, viņi redzēja diezgan, lai zinātu, ka tā ir plaša, daudz ietilpīgāka nekā viņu iepriekšējā ala. Sievietes ar sajūsmu norādīja uz rāmo kalnu strauta avotu blakus alai. Viņiem pat nevajadzēs iet pēc ūdens līdz upei. Viņi gaidīja alas ceremoniju, vienu no nedaudzajiem rituāliem, kuros sievietēm bija atvēlēta sava loma, un visiem ļoti gribējās ievākties.
Mogurs devās projām no rosīgās nometnes. Viņš gribēja sameklēt kādu ldusu vietu, kur netraucētam padomāt. Viņam soļojot gar ātri plūstošo straumi, kas steidzās, lai satiktos ar iekšzemes jūru, no dienvidiem atkal atskrēja sausa vēja pūsma, sajaucot vira bārdu. Tikai daži attāli mākoņi sabojāja vēlās pēcpusdienas kristālskaidrās debesis. Pamežs bija biezs un sulīgs; viņam vajadzēja izvēlēties ceļu, apejot šķēršļus, taču viņš tos tikpat kā neievēroja, viņš bija iegrimis domās. Troksnis blakus krūmos acumirkli atsauca viņu īstenībā. Šī bija sveša zeme, un Kreba vienīgais aizsarglīdzeklis bija resna nūja, ko viņš lietoja staigājot, taču viņa spēcīgajā rokā tā varēja kļūt par briesmīgu aizsardzības ieroci. Virs turēja to gatavībā, klausoties urkšķēšanā un rūkšanā, kas nāca no biezā pameža, un lūstošo zaru skaņās no kustīgajiem krūmiem.
Pēkšņi no biezās audzes izsprāga kāds dzīvnieks; tā lielo, spēcīgo ķermeni balstīja īsas, druknas kājas. Asi, draudīgi apakšžokļi kā ilkņi spraucās ārā dzīvnieka purna abās pusēs. Viņš atcerējās dzīvnieka nosaukumu, lai gan nekad agrāk nebija to redzējis. Meža kuilis. Mežonīgā cūka kareivīgi glūnēja uz viņu, neizlēmīgi pamīdījās, tad, ignorējot viņu un ar purnu rakņājot mīksto zemi, devās atpakaļ krūmos. Krebs atviegloti nopūtās un turpināja iet lejup pa upi. Viņš apstājās šaurā smilšu krastā, izklāja ādu, nolika uz tās alu lāča galvaskausu un apsēdās ar seju pret to. Vīrs izdarīja dažus formālus žestus, lūdzot Lielajam Lācim palīdzību, pēc tam atbrīvoja prātu no visa liekā, atstājot vien domas par bērniem, kuru totēmi bija jānoskaidro.
Krebu vienmēr bija saistījuši bērni. Bieži, sēžot klana vidū, šķietami aizdomājies, viņš vēroja bērnus, viņiem to nenojaušot. Viens no mazuļiem bija robusts, dūšīgs zēns, apmēram pusgadu vecs, tas bija uzstājīgi kliedzis piedzimstot un vēl daudz reižu kopš tā brīža, īpaši, kad gribēja, lai to pabaro. Jau no paša sākuma Borgs pastāvīgi bakstīja ar degunu māti, meklējot viņas mīkstās krūtis, līdz atrada krūtsgaliņu, un ēdot labsajūtā izdeva vieglas, rūcošas skaņas. Tas Krebam atgādināja meža kuili, kuru viņš tikko bija vērojis, kā tas rūcot rakņājās ar snuķi mīkstajā zemē, un viņš pasmaidīja. Meža kuilis bija cienījams dzīvnieks. Tas bija gudrs, ļaunie ilkņi varēja nodarīt lielu postu, ja zvēru satracināja, bet īsās kājas spēja pārvietoties ar apbrīnojamu ātrumu, ja tas nolēma uzbrukt. Neviens mednieks neizturētos ar nicinājumu pret šādu totēmu. Un šai jaunajai vietai tas būs noderīgs; tā gars labprāt atpūtīsies jaunajā alā. Tas būs Meža Kuilis, viņš nolēma, pārliecināts, ka zēna totēms pats bija parādījies, lai atgādinātu burvim par sevi.
Mogurs jutās apmierināts ar izvēli un pievērsās otram mazulim. Ona, kuras māte bija zaudējusi savu vīru zemestrīcē, piedzima neilgi pirms lielās nelaimes. Vorns, viņas četrgadīgais ciltsbrālis, tagad bija palicis vienīgais vīrieša cilvēks pie ugunskura. "Agai drīz vien būs vajadzīgs cits vīrietis," burvis prātoja, "kas rūpētos arī par Abu, sievietes veco māti. Bet tās jau bija Bruņa rūpes; man jādomā par Onu, nevis par viņas māti."
Meitenēm vajadzēja maigākus totēmus; tie nedrīkstēja būt stiprāki par vīriešu totēmiem, citādi tie aizbaidītu apaugļojošo būtību un sieviete nespētu dzemdēt bērnus. Viņš domāja par Izu. Daudzu gadu garumā Izas vira totēmam bija pārāk grūti pārvarēt viņas stepju antilopi - bet vai tā bija? Mogurs bieži par to domāja. Iza zināja vairāk burvestību, nekā daudzi cilvēki nojauta, un viņa nebija laimīga ar vīrieti, kuram tika atdota. Tomēr Mogurs viņu par to nenosodīja, nekādā ziņā. Viņa vienmēr bija uzvedusies kārtīgi, taču spriegums viņu starpā bija acīmredzams. "Nu, tagad vīrs ir aizgājis," Krebs domāja. "Mogurs būs viņas apgādnieks, ja ne vīrietis."