Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Kā Izas mātes dēls viņš nekad nevarētu būt tās vīrietis, tas būtu pretrunā ar tradīcijām, bet viņš jau sen bija zaudējis vēlmi pēc sie­vietes. Iza bija labs biedrs, viņa bija tam gatavojusi ēdienu un aprū­pējusi daudzus gadus, un ap pavardu tagad varētu valdīt patīkamāka gaisotne, iztrūkstot nepārtrauktam klusinātam naidam. Eila to vēl vairāk uzlabotu. Krebu pāršalca viegls siltums, atceroties meite­nes pastieptās rociņas, lai apkamptu viņu. "Pēc tam," viņš pie sevis noteica, "tagad Ona."

Ona bija kluss, apmierināts bērns, kas bieži nopietni lūkojās viņā ar savām lielajām, apaļajām acīm. Meitene visu vēroja ar klusu inte­resi, neko nepalaižot garām, vismaz tā šķita. Viņa prātā uzplaiksnīja pūces attēls. Par stipru? Pūce ir plēsējs, taču tā medī tikai mazus dzīv­nieciņus. Ja sievietei ir stiprs totēms, viņas vīrieša totēmam vajadzēja būt daudz spēcīgākam. Neviens vīrietis ar vāju aizsardzību nespētu rūpēties par sievieti ar pūces totēmu, taču, iespējams, viņai būs vīrie­tis ar spēcīgu aizsardzību. "Tātad Pūce," viņš izlēma. "Visām sievie­tēm ir vajadzīgi viri ar spēcīgiem totēmiem. Vai tāpēc man nekad nav piederējusi neviena sieviete?" Krebs domāja. Cik lielu aizsardzību spēj sniegt briedis? Izas dzimšanas totēms ir spēcīgāks. Krebs jau daudzus gadus nebija iedomājies par maigo, kautrīgo briedi kā savu totēmu. Ari tas bija sastopams šajos biezajos mežos, viņš pēkšņi atce­rējās. Burvis bija viens no nedaudzajiem, kuram piederēja divi totēmi: Kreba totēms bija Briedis, Mogura - Lielais Lācis.

Ursus Spēlaeus, alu lācis, milzīgais veģetārietis, kas pilnā augumā bija gandrīz divreiz lielāks par saviem visēdājiem brālēniem, noau­dzis ar biezu kažoku, gigantisks, trīsreiz smagāks par tiem; lielākais jebkad redzētais lācis parasti bija grūti sadusmojams. Tomēr reiz kāda tramīga lācene uzbruka neaizsargātam, kroplam zēnam, kurš, kle­jojot aizdomājies, bija piegājis pārāk tuvu lāču mazulim. Zēna māte atrada dēlu saplosītu un asiņojošu, ar izplēstu aci un pusi sejas un atgrieza viņam dzīvību. Viņa amputēja zēnam nevajadzīgo parali­zēto roku zem elkoņa, ko bija sašķaidījis milzīgā radījuma ārkārtī­gais spēks. Drīz pēc tam iepriekšējais mogurs izvēlējās sakropļoto un rētām klāto zēnu par savu mācekli un stāstīja viņam, ka Ursus bija viņu sameklējis, pārbaudījis un novērtējis kā derīgu, un paņēmis zēna aci par zīmi, ka ir paturējis Krebu savā aizbildniecībā. Viņam tika teikts, ka rētas jānēsā ar lepnumu, tās ir viņa jaunā totēma zīmes.

Ursus nekad neļāva savam garam iekļūt sievietē, lai radītu bērnu; Alu Lācis piedāvāja savu aizsardzību tikai pēc pārbaudījuma. Izvēlē­jās tikai dažus; vēl mazāks skaits izdzīvoja. Acs bija dārga cena, taču Krebs nenožēloja. Viņš bija īpašs mogurs. Nevienam burvim nekad nebija bijis tik milzīgs spēks kā viņam, un Krebs bija pārliecināts, ka šo spēku viņam bija dāvājis Ursus. Un nu Mogurs lūdza savam totēmam palīdzību.

Satvēris amuletu, viņš lūdza Lielā Lāča Garu parādīt tā totēma garu, kas aizsargāja pie Citiem dzimušo meiteni. Šis bija īsts Mogura spēju pārbaudījums, un viņš nebūt nebija pārliecināts, ka ziņa no­nāks līdz viņam. Viņš koncentrējās uz bērnu un to mazumiņu, ko viņš par to zināja. "Meitene ir bezbailīga," viņš domāja. Viņa atklāti izrādīja savu pieķeršanos viņam, nejūtot bailes ne no viņa, ne klana kritikas. Neparasti meitenei; meitenes bieži slēpās mātēm aiz mugu­ras, ja tuvumā atradās Mogurs. Viņa bija zinātkāra un ātri mācījās. Burvja prātā sāka veidoties attēls, bet viņš to aizgainīja. "Nē, tā nav tiesa, viņa ir sieviete, tas nav sievietes totēms." Viņš attīrīja prātu un mēģināja vēlreiz, bet attēls atgriezās. Mogurs nolēma ļaut tam parādīties; varbūt tas ved kaut kur tālāk.

Krebs iztēlojās lauvu baru slinki sildāmies atklāto stepju karstajā saulē. Vēl tur bija divi lauvu mazuļi. Viens rotaļājoties lēca garajā, izkaltušajā zālē, ziņkāri bakstīdams degunu sīko grauzēju alās un rūkdams iedomātā uzbrukumā. Tā bija maza lauvenīte; tā bija viņa, kura izaugs par lauveni, galveno bara mednieci; tā būs viņa, kas nesīs nogalināto medījumu savam lauvu tēviņam. Mazulis pielēkšoja lauvu tēvam ar pinkainām krēpēm un centās iesaistīt to rotaļā. Lauvēns bezbailīgi pasniedzās un ar ķetnu uzsita pa pieaugušā kaķa masīvo purnu. Tas bija maigs pieskāriens, gandrīz glāsts. Varenais lauva nostūma mazo zemē un, pieturot ar smago ķetnu, sāka mazgāt lau­vēnu ar savu garo, raupjo mēli. "Alu lauvas audzina savus mazuļus ar mīlestību un ari ar disciplīnu," viņš nodomāja, prātodams, kāpēc pie viņa atnākusi šī aina ar lielo kaķu mājas idilli.

Mogurs centās atbrīvot prātu no šīs ainas, vēlreiz mēģināja kon­centrēt uzmanību uz meiteni, taču aina neizzuda.

- Ursus, - viņš pamāja, - Alu Lauva? Tas nevar būt. Sievietei nevar būt tik spēcīgs totēms. Kurš gan viņai derēs par vīru?