Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Atlika Brūns, un viņa pat nevarēja būt šī vira otrā sieviete pie viņa ugunskura; tas bija viņas ciltsbrālis. Nebūtu jau svarīgi, viņai bija pašai savs stāvoklis. Viņa vismaz nebija kā tā nabaga vecā sieva, kas beidzot atrada ceļu uz garu pasauli zemestrīces laikā. Šī sieviete bija ienākusi no cita klana, viņas vīrietis jau sen bija miris, viņai nebija neviena bērna, un viņa tika bīdīta no viena ugunskura uz citu, vien­mēr kā nasta; sieviete bez stāvokļa, bez vērtības.

Tomēr iespēja, ka varētu dzīvot pie viena pavarda ar Krebu, ka viņš varētu par viņu gādāt, sievietei nebija ienākusi prātā. Klanā nebija cilvēka, kuru viņa mīlētu vairāk, - ne vīrieša, ne sievietes. "Un viņam patīk Eila," viņa nodomāja, "esmu par to pārliecināta. Ideāla situācija, ja vien man nebūs puika. Zēnam jādzīvo ar vīru, kas viņu varētu mācīt par mednieku, bet Krebs nespēj medīt."

"Es varētu iedzert zāles, lai bērnu pazaudētu," Iza brīdi pārdomāja. "Tad es būtu droša, ka puika man nebūs." Viņa paplikšķināja sev pa vēderu un pakratīja galvu. "Nē, ir par vēlu, var rasties sarežģījumi." Viņa saprata, ka grib bērnu, un, lai gan viņai bija daudz gadu, grūt­niecība noritēja bez problēmām. Bija izredzes, ka bērns būs normāls un veselīgs, un bērni bija pārāk vērtīgi, lai tik viegli no tiem atteiktos. "Es palūgšu savam totēmam vēlreiz, lai bērns būtu meitene. Viņš zina, ka visu laiku esmu gribējusi meiteni. Es apsolīju, ka rūpēšos par sevi, lai bērns, kuru viņš man ļāva ieņemt, būtu veselīgs, ja vien Gars gādās, lai tā būtu meitene."

Iza zināja, ka sievietēm viņas gados tas varēja radīt problēmas, tāpēc ēda barību un lietoja zāles, kas palīdz grūtām sievām. Lai gan pati nekad nebija bijusi stāvoklī, zāļu sieva zināja vairāk par grūt­niecību, dzemdībām un bērnu auklēšanu nekā vairums sieviešu. Viņa bija palīdzējusi laist pasaulē visus klana bērnus un nodeva savas zināšanas kopā ar dziedināšanu tālāk sievām. Taču bija kāda burves­tība, ko meita pārmantoja tieši no mātes un kas bija tik slepena, ka Iza būtu drīzāk nomirusi nekā kādam to atklājusi, jo mazāk vīrietim. Jebkurš vīrietis, to atklājis, nekad neļautu to lietot.

Noslēpums tika saglabāts tikai tāpēc, ka neviens - ne vīrietis, ne sieviete - neizprašņāja zāļu sievu par viņas burvestībām. Paradums izvairīties no tiešiem jautājumiem bija tik sens, ka jau bija kļuvis par tradīciju, gandrīz vai likumu. Viņa būtu dalījusies savās zināša­nās, ja kāds būtu izrādījis interesi, taču Iza nekad nerunāja par savu īpašo maģiju, jo, ja kādam vīrietim ienāktu prātā viņu par to iztaujāt, viņa nespētu izvairīties no atbildes - neviena sieviete nedrīkstēja izvairīties no atbildes vīrietim. Klana cilvēkiem nebija iespējams me­lot. Viņu sazināšanās veids, kas bija atkarīgs no sīkākās nianses vai tik tikko pamanāmām izmaiņām izteiksmē, žestos un pozās, ļāva jebkuru šādu mēģinājumu tūliņ atklāt. Viņiem pat nepastāvēja tāds jēdziens - meli; vienīgais, ko viņi atļāvās, bija atturēšanās no runā­šanas, bet tas tūdaļ bija pamanāms, lai gan bieži pieļaujams.

Iza nekad nepieminēja maģiju, ko bija iemācījusies no mātes, bet viņa to izmantoja. Šī maģija kavēja ieņemšanu, traucēja virieša to­tēma garam iekļūt viņas mutē, lai dotu dzīvību bērnam. Viņas vīrie­tim nekad nebija ienācis prātā pavaicāt Izai, kāpēc viņai nebija bērna. Iza pieļāva, ka viņas totēms sievietei bija par spēcīgu. Vīrs bieži atgā­dināja par to Izai un žēlojās citiem vīriem, ka šis fakts ir par iemeslu tam, ka viņa totēms nav spējīgs ņemt virsroku. Iza lietoja zālītes, lai aizkavētu ieņemšanu, jo gribēja apkaunot savu vīru. Viņa gribēja, lai klana ļaudis un vīrs pats domātu, ka viņa totēma apaugļojošais elements ir par vāju, lai uzveiktu viņas aizsardzību, kaut arī viņš sievu sita.

Viņš sita, droši vien lai piespiestu viņas totēmu pakļausit, tomēr Iza zināja, ka viņam tas patika. Sākumā viņa cerēja, ka vīrs viņu atdos citam vīrietim, ja tai nedzims bērni. Viņa ienīda lepno lielībnieku, vēl pirms bija tam atdota, un, uzzinājusi, kas būs viņas vīrs, Izai neatlika nekas cits kā izmisumā pieglausties mātei. Māte spēja vienīgi mieri­nāt, jo viņai šajā jautājumā nebija lielākas teikšanas kā meitai. Tomēr vīrs viņu neatdeva projām. Iza bija zāļu sieva un kā sieviete ieņēma augstāko stāvokli klanā, un valdīšana pār viņu sniedza tam vīrišķī­bas izjūtu. Kad viņa totēma spēks un vīrišķība tika apšaubīta, jo sieva nespēja dzemdēt bērnu, to kompensēja viņa fiziskā vara pār sievieti.