Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Seši viri devās ceļā ar pirmo gaismiņu. No savas izdevīgās pozīcijas netālu no kraujas malas viņi vēroja sauli, kas sūtīja savus starus izlū­kos kā skautus un lika tiem uzmanīgi pārrāpties pāri zemes malai un tad izplesties visā savā dienas varenībā. Uz ziemeļaustrumiem plats smalku smilšmāla putekļu mākonis klāja brūnu, pinkainu, viļņveidīgi kustīgu masu, kurā iezīmējās izliektas, melnas smailes; aiz bizonu bara, kas lēni virzījās uz priekšu, apgānot zeltaini zaļo ieleju, palika plata nobradātas zemes sliede bez mazākām veģetācijas pazīmēm. Sieviešu un bērnu nekavēti, mednieki ātri veica attālumu līdz ste­pei.

Atstājuši aiz sevis kalna pakāji, vīri turpināja ceļu zemi deldējošā lēnā riksī, tuvojoties baram pret vēju. Pienākuši tuvāk, tie noliecās garajā zālē un vēroja milzīgos zvērus. Gigantiski uzkumpuši pleci, kas virzienā uz aizmuguri sānu daļā sašaurinājās, balstīja maslvas, ar vilnu noaugušas galvas un milzīgus, melnus ragus, kuri pieauguša­jiem dzīvniekiem stiepās krietna jarda garumā. Daudzgalvainā, cieši sablīvētā bara visuresošā sviedru smaka cirtās vīriem nāsis, un zeme no tūkstošiem nagu dimdoņas vibrēja.

Brūns, ar plaukstu sargājot acis no saules, pētīja katru garāmejošo radījumu, gaidot īsto dzīvnieku un īsto bridi. Raugoties uz šo viru, nebija iespējams uzminēt neiedomājamo spriegumu, kuru vadonis stingri kontrolēja. Vienīgi tā pulsējošie deniņi virs saslēgtajiem žok­ļiem nodeva, cik uztraukti dauzījās vira sirds un cik atkailināti bija viņa nervi. Šis bija svarigākās medības viņa mūžā. Pat Bruņa pirmais medījums, kas bija viņu iecēlis vīra godā, nebija tik svarigs kā šis, jo tas bija pēdējais nosacījums dzīvošanai jaunajā alā. Veiksmīgas medības ne tikai dos gaļu dzīrēm, kas būs daļa no alas ceremonijas, bet klana ļaudīm sniegs pārliecību, ka viņu totēmi ir patiesi labvēlīgi jaunajai mājvietai. Ja mednieki atgrieztos no pirmajām medībām ar tukšām rokām, klanam būtu jāturpina meklēt alu, kas sargājošajiem gariem būtu vairāk pieņemama. Šis bija veids, kā totēmi viņus brīdi­nāja, ka ala nenesīs veiksmi. Ieraudzījis milzīgo bizonu pulku, Brūns jutās iedrošināts. Tie bija viņa paša totēma iemiesojums.

Brūns uzmeta acis saviem medniekiem, kas nepacietīgi gaidīja sig­nālu. Gaidīšana vienmēr bija tā grūtākā, taču priekšlaicīgam uzbru­kumam varēja būt bēdīgas sekas, un, ja vien tas būtu cilvēciski iespē­jams, Brūns gribēja nodrošināt, lai medības nekas nesabojātu. Viņš pamanīja satraukto izteiksmi Brouda sejā un uz mirkļa simtdaļu gan­drīz vai nožēloja savu lēmumu atļaut sievas dēlam doties medībās. Bet tad atcerējās zēna mirdzošās acis, pilnas lepnuma, kad vadonis bija licis viņam gatavoties savām vīra pirmajām medībām. "Tas ir normāli, ka zēns ir uztraucies," Brūns nodomāja. "Tās nebūs tikai viņa pirmās medības, no viņa stiprās labās rokas var būt atkariga klana jaunās mājvietas izvēle."

Brouds pamanīja Bruņa skatienu un ātri noslēpa izteiksmi, kas nodeva tā iekšējo satraukumu. Viņš nevarēja iedomāties, ka dzīvs bizons var būt tik liels - stāvot taisni, neveiklā zvēra plecu kupris slējās kādu pēdu vai pat vairāk virs zēna galvas - un cik daudz reižu stiprāks par vīriem varēja būt viss bars. Broudam vajadzēja cirst vis­maz pirmo redzamo brūci, lai viņam piedēvētu medījumu. "Ko tad, ja es netrāpu? Ja nu es trāpu neprecīzi un viņš aizbēg?" Brouda domas bija satrauktas.

Nebija ne vēsts no Brouda pārākuma izjūtas, kad viņš Ogas priekšā lielīgi pastaigājās un vingrinājās duršanā, kamēr meitene puisi ar apbrīnu vēroja. Viņš izlikās to nemanām; viņa bija tikai bērns, mei­tene - bērns. Bet nepaies ilgs laiks, kad viņa kļūs par sievieti. "Oga nebūs slikta sieva, kad paaugsies," Brouds nodomāja. "Viņai būs vaja­dzīgs spēcīgs mednieks, kas viņu aizstāvētu tagad, kad gan viņas māte, gan mātes vīrs bija miruši." Broudam patika, kā meitene pūlē­jās apkalpot viņu, kopš tā bija sākusi dzīvot pie viņiem, dedzīgi stei­dzoties paklausīt katrai viņa vēlmei, kaut arī viņš pat vēl nebija vīrs. "Bet ko viņa par mani domās, ja es medījumu nenobeigšu? Ko tad, ja es nevarēšu kļūt par vīru alas ceremonijas laikā? Ko domās Brūns? Ko domās viss klans? Ko tad, ja mums būs jāpamet skaistā, jaunā ala, kuru Ursus jau ir svētījis?" Brouds saņēma savu šķēpu stingrāk un pasniedzās pēc amuleta, lūdzot Pinkaino Degunradzi, lai tas dod viņam drosmi un stipru roku.

Bija maz ticams, ka dzīvnieks izbēgs, ja Brūns varēs palīdzēt. Viņš ļāva puisim domāt, ka ldana jaunās alas liktenis ir atkarīgs no viņa. Ja kādu dienu Brouds kļūs par vadoni, viņš var apgūt šī stāvokļa atbildības smagumu jau tagad. Brūns dos zēnam iespēju, tomēr plā­noja atrasties tā tuvumā. Lai dzīvnieku, ja vajadzēs, nogalinātu pats. Viņš cerēja, zēna paša labā, ka vadonim tas nebūs jādara. Puisis bija lepns, viņa pazemojums būtu liels, taču vadonis negrasījās ziedot alu Brouda lepnumam.