Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jaunais Zelandoni vīrietis bija noskuvies, viņa gaišie mati bija kārtīgi sasukāti un sasieti zirgastē, un viņam mugurā bija viena no Talijas do­tajām jaunajām drēbju kārtām. Eilai viņš izskatījās tik ļoti pievilcīgs - Dīgija teiktu: izskatīgs -, ka viņai aizrāvās elpa un balss iestrēga kaut kur kaklā. Bet jauno sievieti aizkustināja kas vairāk, ne tikai vīrieša izskats. Pat tad, kad Jondalars bija ģērbies Taluta novalkātajās drēbēs, Eilai viņš allaž bija licies pievilcīgs. Jaunā vīrieša klātbūtne aizpildīja izplatījumu visapkārt un atstāja uz sievieti tādu iespaidu, it kā viņš būtu kvēlojoša oglīte, kas viņu sasildītu, pat stāvot pa gabalu. Tas bija tāds siltums, kas nebija karstums, bet kaut kas vairāk un piepildošāks, viņa vēlējās šim siltumam pieskarties, ilgojās, lai tas viņu apskautu, un paliecās uz vīrieša pusi. Bet kaut kas viņa acīs Eilu atturēja, tajās bija redzamas tik neaprakstāmas skumjas, kādas viņa nekad agrāk tur nebija redzējusi. Sieviete stāvēja klusējot un gaidīja, lai viņš sāk runāt.

Sakopojot domas, Jondalars uz brīdi aizvēra acis, īsti nezinādams, kā iesākt. - Vai atceries toreiz, kad dzīvojām ielejā, pirms vēl tu biji iemācījusies labi runāt, tu reiz gribēji man pastāstīt ko svarīgu, bet nezināji vārdus, lai to izdarītu? Tu sāki ar mani runāt, rādot zīmes; toreiz, tevī skatoties, nodomāju, ka tev ir tik skaistas kustības, gandrīz vai kā deja.

Eila to visu ļoti labi atcerējās. Toreiz viņa bija centusies pateikt to, ko vēlējās, kaut ari tagad spētu to pasacīt, - par savu mīlestību pret Jondalaru, par to, kā viņš viņu piepilda ar tādām jūtām, kuras vēl līdz šai dienai Eila nemāk vārdos izsacīt. Pasakot, ka viņa šo vīrieti mīl, tas būtu par maz teikts.

-     Neesmu pārliecināts, ka atradīšu pareizos vārdus tam, kas man tagad jāsaka. "Piedod" ir tikai skaņa, kas nāk no manas mutes, bet nezinu, kā vēl lai to pasaku. Eila, piedod man - tas nozīmē vairāk nekā tikai vārdi. Man nebija nekādu tiesību paņemt tevi ar spēku, bet nevaru atgriezt par nebijušu to, kas jau ir izdarīts. Varu teikt vienīgi to, ka tas nekad vairs neatkārtosies. Drīz došos prom, tiklīdz Taluts uzskatīs, ka ceļošana būs droša. Šīs ir tavas mājas. Šie ļaudis par tevi rūpējas… mīl tevi. Tu tagad esi Eila no Mamutu cilts. Es esmu Jondalars no Zelandoni cilts. Man ir pienācis laiks doties mājās.

Eila nespēja parunāt. Mēģinot noslēpt asaras, kuras nespēja aizkavēt, viņa nodūra acis, tad pagriezās un sāka sukāt Vīniju, nespēdama skatī­ties uz Jondalaru. Viņš dosies prom! Jondalars dosies mājās un nelūdz viņu iet līdzi. Tātad viņš viņu negrib un nemīl. Sukājot zirgu, Eila cen­tās apslāpēt elsas. Kopš tiem laikiem, kad viņa vairs nedzīvoja klanā, jaunajai sievietei nebija nācies tik ļoti pūlēties apvaldīt asaras, lai tās neizrādītu.

Jondalars stāvēja un skatījās sievietes mugurā. Viņa prātā risinājās šādas domas: "Eilai ir vienalga. Man jau sen vajadzēja aiziet." Viņa bija pagriezusi muguru; jaunais vīrietis gribēja iet prom un atstāt viņu pie saviem zirgiem, bet viņas klusējošā ķermeņa valoda noraidīja kaut ko tādu, ko viņš nespēja izteikt vārdos. Tā bija tikai tāda izjūta, ka kaut kas nav kārtībā, bet tā radīja nevēlēšanos iet projām.

-    Eila…?

-   Jā, - viņa atsaucās, joprojām uzgriezusi muguru un cīnīdamās, lai balss neaizlūztu.

-     Vai ir kas tāds… ko es vēl varētu izdarīt tavā labā pirms aizie­šanas?

Eila uzreiz neatbildēja. Viņa gribēja pateikt ko tādu, kas mainītu virieša lēmumu, un izmisīgi centās izdomāt, kā lai viņu sev piesaista un ieinteresē. Zirgi! Jondalaram patīk Skrējējs. Viņam patīk izjāt ar ērzeli. —*

-     Jā, ir gan, - viņa beidzot izmocīja, cenzdamās runāt normālā balsī.

Tā kā Eila nebija viņam atbildējusi, vīrietis jau bija pagriezies uz prom- iešanu, bet, izdzirdējis viņas balsi, nekavējoties pavērsās atpakaļ.

-     Tu varētu man palīdzēt apmācīt Skrējēju… kamēr vēl būsi šeit. Man nav tik daudz laika, lai vestu viņu izjādē tik bieži, cik tas būtu vajadzīgs. - Pateikusi šos vārdus, jaunā sieviete atļāvās pagriezties pret viņu ar seju.

Vai viņam tikai izlikās, ka Eila izskatās bāla un trīc?

-    Es gan nezinu, cik ilgi vēl šeit uzkavēšos, - Jondalars iesāka, - bet darīšu, ko varēšu. - Viņš gribēja pateikt ko vairāk: ka mīl viņu un dodas prom tikai tāpēc, ka viņa dzīvē ir pelnījusi ko vairāk. Eila ir pelnījusi tādu cilvēku, kas viņu mīl bez ierunām, - tādu kā Raneks. Nodūris acis, vīrietis meklēja pareizos vārdus.

Eila baidījās, ka ilgāk vairs nespēs apvaldīt asaras. Pagriezusies pret ķēvi, viņa atsāka to sukāt, tad nometa suku, uzkāpa Vīnijai mugurā un vienā mirklī aizjāja prom. Pacēlis acis, vīrietis pārsteigts atkāpās pāris soļu un noskatījās pakaļ, kā Eila ķēves mugurā aizauļo augšup pa nogāzi. Skrējējs un jaunais vilcēns devās abām pakaļ. Tā Jondalars tur palika stāvam ilgi vēl pēc tam, kad jātniece jau bija izzudusi skatam, tad pagriezās un lēnām devās atpakaļ uz mītni.