Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Tie, kas kalpo Mātei, bieži bija Jondalaram teikuši, ka Lielā Zemes Māte viņam izrāda īpašu labvēlību un visas sievietes to zina. Neviena sieviete nekad nav spējusi viņam atteikt, pat ne Pati Māte. Tas bija jaunā Zelandoni vīrieša talants. Bet tagad pat Doni pagrieztu viņam muguru. Viņš nebija lūdzis atļauju nevienam - ne Doni, ne Eilai, ne kādam citam. Viņš bija paņēmis Eilu ar varu, paņēmis pret viņas pašas gribu.

Starp Jondalara ļaudīm jebkurš vīrietis, kurš pastrādājis tādu izvir­tību, tiek padzīts - vai vēl ļaunāk. Jaunībā puikas savā starpā runāja, ka tādiem vīriešiem tiek sāpīgi atņemta viņu vīrietība. Kaut arī viņš nepazina nevienu, kam tā būtu noticis, viņš pats uzskatīja, ka par tādu pāridarījumu tas ir atbilstošs sods. Tagad izrādās, ka viņš ir tas, kurš jāsoda. Par ko gan viņš bija domājis? Kā viņš varēja kaut ko tādu iz­darīt?

Jondalars runājās pats ar sevi: "Un tu uztraucies, ka Eilu varētu ne­pieņemt. Baidījies, ka viņu varētu atraidīt, un pats nebiji pārliecināts, vai spēsi ar to sadzīvot. Tad kuru tagad atraidīs? Ko tavi ļaudis par tevi domās, ja viņi to uzzinās? īpaši jau pēc tam… kas notika agrāk. Šādā situācijā pat Dalanars tevi vairs nepieņems pie sevis. Viņš tevi padzīs no sava pavarda, novērsīsies un atteiksies no visām radniecības saitēm. Zolena būs sašutusi par tādu tavu rīcību. Martona…" Viņš pat negribēja domāt, kā māte jutīsies.

Eila bija runājusi ar Mamutu. Viņa droši vien viņam pateikusi, tieši tāpēc viņa droši vien raudāja. Noliecis pieri pret ceļgaliem, jaunais vīrietis apķēra ar rokām galvu. Lai arī ko šīs apmetnes ļaudis nolems ar viņu darīt, viņš ir to pelnījis. Tā viņš kādu laiku sēdēja sakumpis, iztēlodamies, kādus briesmīgus sodus viņam varētu piešķirt. Jondalars pat vēlējās, lai viņam nodara kaut ko patiešām briesmīgu, lai atvieglotu to vainas apziņas slogu, kas viņu tā nospieda.

Tomēr galu galā veselais saprāts ņēma virsroku. Jaunais vīrietis sa­prata, ka visu vakaru neviens nebija izteicis viņam nekādus pārmetu­mus. Mamuts pat bija ar viņu runājis par Pavasara festivālu un to otru jautājumu nemaz nebija pieminējis. Tad par ko gan Eila bija raudājusi? Varbūt tieši tādēļ viņa bija raudājusi, tikai neko nebija nevienam tei­kusi? Pacēlis galvu, Jondalars skatījās pāri visiem aptumšotajiem pavar­diem jaunās sievietes virzienā. Vai tā varētu būt? No visiem ļaudīm tieši Eilai bija lielākās tiesības pieprasīt atlīdzību. No tā brutālā plakangalvja viņa jau bija saņēmusi savu tiesu pretdabisko dzimumaktu uzspiešanā…

Kādas gan viņam bija tiesības runāt ļaunu par to otru vīrieti? Vai tad viņš pats tagad bija labāks?

Tomēr Eila bija to paturējusi pie sevis. Viņa nebija viņu nodevusi, nebija pieprasījusi vīrieša sodīšanu. Viņa bija pārāk laba viņam. Jaunais vīrietis uzskatīja, ka nav Eilu pelnījis. "Ir pareizi, ka Eila un Raneks dos viens otram Solījumu," Jondalars nodomāja. Šādai domai ienākot prātā, vīrietis izjuta asu smeldzi, jo saprata, ka tieši tas arī būs viņa sods. Doni bija viņam devusi to, ko viņš visvairāk bija vēlējies. Viņa bija atradusi tādu sievieti, kuru viņš beidzot spēj iemīlēt, bet viņš pats nevar viņu pieņemt. Un tagad viņš Eilu ir zaudējis. Tā bija vienīgi viņa paša vaina, viņam jāpieņem šis sods bez jebkādiem pārmetumiem.

Cik vien Jondalars spēja sevi atcerēties, viņš bija cīnījies, lai spētu sevi kontrolēt. Citi vīrieši izrādīja savas emocijas - smējās, dusmojās vai raudāja - daudz vieglāk nekā viņš, bet, pats galvenais, - viņš spēja izvairīties no asarām. Kopš tā laika, kad tika aizsūtīts projām un zau­dējis savu nenobriedušo, lētticīgo jaunību, tajā naktī viņš bija raudājis par mājas un ģimenes zaudēšanu, pēc tam jaunais vīrietis bija raudājis vēl tikai vienu reizi: tas notika Eilas rokās, runājot par brāļa zaudējumu. Tomēr sērās pēc brāļa tajā naktī tas bija pieļaujams. Tumšajā mājoklī, kas atradās gada ceļojuma attālumā no viņa paša mājām, Jondalars klusi un nevaldāmi raudāja par to zaudējumu, kuru izjuta visskarbāk, - mīļotās sievietes zaudējumu.

Sengaidītais Pavasara festivāls bija gan jauna gada svētki, gan patei­cības diena. Tas netika atzīmēts gada sākumā, bet gan pavasara kulmi­nācijā, kad parādās pirmie zaļie asni un pumpuri un tos var salasīt; šie svētki iezīmēja Mamutu cilts gada cikla sākumu. Ar dedzīgu prieku un neizsakāmu atvieglojumu, kuru spēj pilnībā novērtēt tikai tie, kas dzīvo uz izdzīvošanas robežas, viņi apsveica zemes zaļo rotu, kas garantēja dzīvi viņiem pašiem un dzīvniekiem, ar kuriem viņi kopā apdzīvoja zemeslodi.