Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalars bija palicis nomodā, līdz pēdējais cilvēks bija aizgājis no ēdienu gatavošanas pavarda teritorijas, un tagad strādāja pie kāda gara krama asmens, kuru gatavojās ielikt izturīgā kātā, tāpat kā to mēdza darīt Vimezs, un mācījās, kā izgatavot Mamutu cilts medību pīķi, vis­pirms uztaisot tā precīzu kopiju. Daļa no viņa domām vienmēr bija nodarbināta ar aroda niansēm, un viņš apsvēra jaunus iespējamos uz­labojumus vai vismaz kādus interesantus eksperimentus, bet darbs bija pazīstams process, tas neprasīja lielu koncentrēšanos, kas tieši tagad bija vajadzīga. Jondalars nespēja domāt ne par ko citu kā vienīgi par Eilu, tāpēc ar darbu izvairījās no kompānijas un sarunām, jo vēlējās palikt viens ar savām domām.

Zelandoni vīrietis izjuta lielu atvieglojumu, ieraudzījis Eilu dodamies gulēt vienatnē; viņam šķita, ka nebūtu pārdzīvojis, ja jaunā sieviete būtu devusies uz Raneka gultu. Rūpīgi salocījis savas jaunās drēbes, Jondalars ieritinājās guļamādās, kas bija uzklātas pa virsu vecajam ceļo­jumu paklājam. Salicis rokas aiz galvas, vīrietis skatījās tik pazīstamajos ēdiena gatavošanas pavarda griestos. Tā jau viņš daudzas naktis bija pavadījis nomodā, blenzdams griestos. Viņš joprojām mocījās ar sirds­apziņas pārmetumiem un kaunu, bet šonakt viņu vairs nemocīja alkaina vajadzība pēc Eilas, jo atcerējās pēcpusdienā gūto Baudas velti, kaut arī tajā pašā laikā par to sevi ienīda. Vīrietis to visu pārdomāja, atcerē­damies ikvienu brīdi, domās pārcilājot katru detaļu, tagad lēnām visu izbaudīdams, jo iepriekš nebija laika to visu salikt pa plauktiņiem.

Šobrīd viņš šķita daudz mierīgāks, nekā bija juties pēc Eilas pie­ņemšanas ceremonijas Mamutu ciltī, un ieslīdēja pusmiega pārdomu fantāzijās. Vai viņš varēja iedomāties, ka arī Eila viņu tā gribēs? Nekad agrāk viņa nebija izrādījusi tik dedzīgu vēlēšanos. Vai viņa patiešām atsaucās ar jūtām? Viņa sniedzās viņam pretim, it kā pati viņu gribētu tikpat loti, kā viņš mūždien alka pēc šīs sievietes. Iedomājies par Eilu, ieiešanu viņā un viņas dzīlēm, kas viņa locekli ieskāva pilnībā, Jondalars sajuta cirksnī velkošu sajūtu. Bet šoreiz vajadzību bija vieglāk pārdzīvot, tā bija kā silts atspulgs, nevis plosoša dziņa vai smeldzoša sāpe, kas bija apspiestas iekāres, spēcīgas mīlestības un svelošas greizsirdības apvienojums. Jaunais vīrietis domāja par baudas sagādāšanu Eilai - vi­ņam Joti patika sagādāt viņai baudu -, un viņš jau sāka celties augšā, lai dotos pie viņas.

Tikai tad, kad viņš bija atvilcis priekškaru un piecēlies sēdus, kad bija sācis darboties, vadīdamies pēc dziņas, kuru izraisīja sapņainās in­tīmās atmiņas, viņam skaidri prātā atausa pēcpusdienā notikušā sekas. Viņš nedrīkst iet uz Eilas gultu. To viņš vairs nekad nedrīkstēs darīt. Viņš nekad vairs nedrīkstēs viņai pieskarties. Viņš bija Eilu zaudējis. Tas vairs nebija izvēles jautājums. Viņš pats bija iznīcinājis jebkuru iespēju, ka šī sieviete varētu viņu izvēlēties. Viņš bija paņēmis viņu ar spēku, pret pašas gribu.

Sēdēdams uz guļamādām, nolicis kājas uz grīdas paklājiņa un atbal­stījis elkoņus pret saliektajiem ceļgaliem, jaunais vīrietis turēja rokās noliekto galvu un izjuta lielu kaunu. Jondalara augums trīcēja mēma pretīguma viļņos. No visām nicināmajām lietām, kuras viņš savā mūžā sastrādājis, šis pretdabiskais akts bija pats sliktākais.

Nebija nekas pretīgāks - pat ne jauktu garu bērns, ne arī sieviete, kas tādu dzemdējusi, - kā vīrietis, kas ieguva sievieti pret viņas pašas gribu. Pati Lielā Zemes Māte to nosodīja un aizliedza. Bija tikai jāpa­vēro Viņas radītā dzīvnieku pasaule, lai saprastu, cik tas ir pretdabiski. Neviens dzīvnieku tēviņš nekad neieguva mātīti pret viņas gribu.

Pārošanās laikā briežu tēviņi var savā starpā cīnīties par privilēģijām aplēkt mātītes, bet, kad briežu tēviņš cenšas uzkāpt virsū mātītei un viņa to negrib, tad tam atliek vienīgi aiziet projām. Tēviņš var pūlēties vaiga sviedros, bet mātītei viņam ir tas jāļauj un jānostājas pareizā pozā. Viņš nedrīkst viņu piespiest ar varu. 11 tas notiek ar visiem dzīv­niekiem. Vilcene vai lauvene uzaicina to tēviņu, kuru pati izvēlējusies. Šīs dzīvnieku mātītes rīvējas gar sāniem izvēlētajam tēviņam un viņa deguna priekšā izdala kairinošas smaržas; tēviņam uzkāpjot virsū, mā­tītes pabīda asti sānis, bet viņas var sadusmoties uz jebkuru tēviņu, kas kāpj virsū bez viņu atļaujas. Jondalars dārgi samaksāja par savu pārgalvību. Vīrietis varēja būt neatlaidīgs un uzstājīgs, cik vien pats to vēlas, bet galavārds un izvēle allaž jāpieņem pašai sievietei. Tā Māte ir to lēmusi. Vienīgi cilvēku sugas tēviņam ienākusi prātā doma pakļaut sievieti ar varu - tikai derdzīgam, nenormālam cilvēku tēviņam.