Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila kādu bridi skatījās uz to vietu, kur bija stāvējis jaunais Zelan­doni vīrietis, aizvēra acis un cīnījās, lai apspiestu elsas, kas draudēja pārvērsties asaru plūdos. Atguvusi savaldīšanos, ari viņa iegāja iekšā. Kaut arī zirgi pa ceļam bija dzēruši upes ūdeni, viņa tiem ielēja vēl ūdeni lielajos dzeramajos traukos, tad izņēma mīkstās ādas gabaliņus un vēlreiz nosukāja Vīniju. Drīz vien jau abas sievietes rokas bija ap­ķērušās ķēvītei ap kaklu, un, piekļāvusies klāt vecajai draudzenei, viņa piespieda pieri pie Vīnijas spalvainā kakla - tā bija vienīgā draudzene, kas viņai bija bijusi, dzīvojot ielejā. Drīz arī Skrējējs piespiedās jauna­jai sievietei klāt, un Eila atradās starp abiem zirgiem, bet pazīstamais spiediens bija tik nomierinošs.

Mamuts bija redzējis, ka Jondalars ienāk pa centrālo ieeju, un dzir­dēja, ka Eila ar zirgiem atrodas piebūvē. Viņam bija skaidra nojauta, ka kaut kas ir nogājis greizi. Ieraudzījis savu skolnieci ienākam Mamuta pavarda teritorijā, viņas papluinītais izskats lika pareģim domāt, vai tik viņa nav kaut kur iekritusi un sevi savainojusi, bet bija redzams vēl kas vairāk. Eilu kaut kas uztrauca. No savas gultas ēnainā stūra Mamuts viņu vēroja. Viņa pārģērbās, un vecais vīrs redzēja, ka sievietes drēbes ir saplēstas. Kaut kas bija noticis. Ieskrēja Vilks, tam pa pēdām sekoja Ridags un Danugs, kas lepni nesa zivju tīklu, kurā atradās pāris zivju. Eila pasmaidīja un uzteica zvejniekus, bet, tiklīdz abi aizsteidzās uz Lauvas pavardu, lai parādītu savu lomu un izpelnītos vēl pāris kompli­mentu, jaunā sieviete pacēla rokās vilcēnu, piespieda cieši sev klāt un aijāja to uz priekšu un atpakaļ. Vecais vīrs sāka uztraukties. Piecēlies kājās, viņš piegāja pie Eilas gultas.

-    Gribētos vēlreiz iziet cauri klana saknes rituālam, - Mamuts ieru­nājās. - Tikai lai pārliecinātos, ka mēs visu darām pareizi.

-     Ko? - Eila pārjautāja un pievērsa skatienu Mamutam. - Ā… ja tu tā vēlies, Mamut. - Viņa ielika Vilku grozā, bet tas nekavējoties izlēca atkal laukā un devās uz Lauvas pavardu pie Ridaga. Kucēnam ne prātā nenāca tagad atpūsties.

Eila acīmredzot bija dziļi iegrimusi kādās domās, kas viņu satrauca. Izskatījās, ka viņa bija raudājusi vai arī grasījās to darīt. - Tu stāstīji, - vecais vīrs iesāka, cenzdamies viņu iesaistīt sarunā un varbūt tādējādi noņemt smago slogu, - ka Iza tev pateikusi, kā dzēriens jāpagatavo. -Jā-

-     Un viņa tev ari izstāstīja, kā jāsagatavojas pašai. Vai tev ir viss nepieciešamais?

-     Man ir nepieciešams attīrīties. Man nav gluži visas vajadzīgās lie­tas, jo tagad nav īstais gadalaiks, bet to vietā varu izmantot citus līdzek­ļus, lai sevi attīrītu.

-     Vai tavs mogurs, tavs Krebs, kontrolēja tavu sagatavošanās ritu­ālu?

Eila kādu bridi svārstījās un tad sacīja: - Jā.

-     Viņš droši vien bija ļoti varens mogurs.

-     Kreba totēms bija Alu Lācis. Totēms viņu izvēlējās un piešķīra spēku.

-     Vai tajā rituālā ar sakni iesaistās ari citi cilvēki?

Eila nodūra galvu un pamāja.

Mamuts saprata, ka bija kaut kas tāds, ko viņa nebija izstāstījusi; interesanti - vai tas bija kas svarīgs? - Vai ari citi piedalījās šī rituāla uzraudzīšanā?

-    Nē. Krebs bija pats varenākais no visiem. Es to zinu, jo pati esmu to izjutusi.

-    Eila, kā tu to izjuti? To tu man nekad neesi stāstījusi. Man šķita, ka klana sievietēm bija aizliegts piedalīties nopietnākajos rituālos.

Viņa atkal nodūra acis. - Tā tas ir, - Mamuta skolniece nomurmi­nāja.

Viedais virs pacēla viņas zodu. - Eila, varbūt tev vajadzētu man par to pastāstīt?

Viņa pamāja. - Iza nekad man nav rādījusi, kā tas jāpagatavo, viņa sacīja, ka sakne ir pārāk vērtīga, lai to izniekotu mācībām, bet viņa centās man ļoti sīki aprakstīt, kā tas jādara. Kad nonācām klanu Sa­pulcē, moguri nevēlējās, ka es viņiem gatavoju dzērienu. Viņi sacīja, ka es nepiederot pie klana. Varbūt viņiem bija taisnība, - Eila piebilda, atkal nodurdama galvu. - Bet cita neviena nebija.

Mamuts brīnījās - vai viņa lūdzas sapratni?

-    Man likās, ka esmu to pagatavojusi par stipru vai pārāk daudz. Viņi to visu neizdzēra. Vēlāk, pēc velnābola dziras baudīšanas un sieviešu dejas, es to atradu. Biju apreibusi, vienīgais, par ko spēju domāt, bija Izas vārdi, ka dzēriens ir pārāk vērtīgs, lai to izniekotu. Tā nu es to izdzēru. Neatceros, kas notika pēc tam, un tomēr nekad to neaizmirsīšu. Kaut kā man izdevās atrast Krebu un pārējos mogurus, un viņš mani aizveda pie pašiem atmiņu pirmsākumiem. Atceros, kā ieelpoju silto jūras ūdeni, ieslīdot mālainā zemē… klans un Citi, mēs visi nākam no viena pirmsākuma, vai tu to zināji?

-    Neesmu par to pārsteigts, - Mamuts atbildēja, domādams, cik daudz viņš pats būtu gatavs atdot, lai tikai izbaudītu šādu pieredzi.

-     Bet es biju arī nobijusies, īpaši jau pirms tam, kad Krebs mani atrada un vadīja prom. Un… kopš tā laika es… vairs neesmu tā pati. Dažkārt sapņi mani pārbiedē. Man šķiet, ka viņš mani pārvērta.