Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jaunais ērzelis pamazām samazināja tempu un apstājās. Jondalars nolēca zemē. Skrējējs stāvēja noliektu galvu, gandrīz vai ar degunu bakstīdams zemi, kājas iepletis un smagi elpodams. Zirga sāni cilājās. Arī Vīnija apstājās, un Eila nolēca zemē. Izņēmusi no mugursomas mīks­tas ādas gabaliņus, viņa tos pasniedza Jondalaram, lai tas norīvētu sasvīdušo dzīvnieku, un pati darīja to pašu ar Vīniju. Abi nogurušie zirgi nostājās cieši blakus, spiezdamies viens pie otra, lai meklētu mie­rinājumu.

-    Eila, kamēr vien dzīvošu, nekad šo izjādi neaizmirsīšu, - Jondalars sacīja.

Viņš jau sen nebija juties tik atbrīvots, un jaunā sieviete priecājās par vīrieša sajūsmu. Viņi skatījās viens otrā, smaidīja un smējās, dalīdamies šī brīža brīnumā. Nemaz nedomājot, Eila pastiepās uz pirkstgaliem un viņu noskūpstīja, Jondalars sāka atsaukties viņas skūpstam, tad pēkšņi atcerējās Raneku. Viņš sastinga un noņēma jaunās sievietes rokas, kas bija apķērušās viņam ap kaklu.

-    Eila, nespēlējies ar mani, - atgrūzdams sievieti, viņš aizsmakušā, saspringtā balsī sacīja.

-    Spēlēties ar tevi? - viņa jautāja, un jaunās sievietes acīs parādījās sāpīga izteiksme.

Aizvēris acis, Jondalars sakoda zobus, no spriedzes trīcēdams, lai at­gūtu savaldīšanos. Tad pēkšņi, it kā ledus aizsprosts būtu sagruvis, viņš vairs nespēja izturēt. Sagrābis jauno sievietei, viņš to kaislīgi skūpstīja; tas bija izmisuma pilns skūpsts, līdz mute kļuva jēla. Nākamajā mirkli Eila jau bija noguldīta zemē, vīrieša rokas meklējās zem viņas tunikas, plēšot vaļā aukliņas.

Viņa centās palīdzēt, atsiet tās viņa vietā, bet vīrietis nespēja to sa­gaidīt. Ar abām rokām viņš nepacietīgi pie jostas sagrāba Eilas mīkstās ādas bikses un ar aizturētu kaisli, kuru vairs ilgāk nespēja apvaldīt, pārplēsa tās. Jaunā sieviete dzirdēja, kā bikses pa vīlēm saplīst. Viņš piņķerējās ar savu bikšu priekšas attaisišanu un pēc brīža jau atradās Eilai virsū, ar mežonīgu apsēstību viņa cietais un pulsējošais loceklis meklēja ieeju sievietes dzīlēs.

Eila saliecās, lai viņam palīdzētu, juzdama, ka viņas pašas kaisle kļūst arvien lielāka, kad saprata, ko viņš tik izmisīgi vēlas. Bet kas gan viņā izraisīja tik neprātīgu apsēstību? Kas radīja šo dedzīgo vēlmi? Vai tad Jondalars neredzēja, ka Eila ir gatava viņu pieņemt? Viņa jau visu ziemu bija tam gatava. Nekad nav bijušas tādas reizes, kad viņa nebūtu gatava Jondalaram. It kā viņas ķermenis jau no bērnības būtu sagatavots, lai atsauktos viņa vajadzībai un signālam, viņam bija tikai jāgrib Eila, lai arī viņa mīļotajam vīrietim atdotos. Tas bija viss, ko viņa tik ilgi bija gaidījusi. Jaunās sievietes acīs iemirdzējās kaisles un mīlestības asaras; viņa tik ilgi bija gaidījusi, kad Jondalars viņu atkal gribēs.

Ar tādu pašu neizpaustu kaisli kā Jondalaram Eila viņam atvērās, piedāvādama sevi, un sniedza viņam to, ko vīrietis vēlējās. Viņa izbau­dīja patīkamas trīsas, kad lielais, cietais loceklis iegrima viņas dzīlēs, tās pilnībā piepildīdams. Viņš atvilka to atpakaļ, un jaunā sieviete alka, lai tas atgriežas un atkal viņu piepilda. Viņi abi vienā ritmā sniedzās viens otram pretim, Eila tiecās pretim siltajam loceklim un sajuta, kā dziļi viņas iekšienē aug kņudošas izjūtas. Izliekusi muguru, lai šo brīdi izbaudītu, viņa virzīja pretim Jondalaram savu baudas centru.

Ar neticamu prieku par Eilu jaunais vīrietis izkliedza savas izjūtas. Jau no pašas pirmās mīlēšanās reizes viņš bija juties tieši tā. Viņi tik lieliski saderēja kopā - kā roka ar cimdu, sievietes dzīles pilnībā atbilda vīrieša locekļa izmēram, it kā viņa būtu radīta tieši viņam un viņš viņai. Ak Māt! Ak Doni! Kā viņam bija Eilas pietrūcis! Cik ļoti viņš bija viņu gribējis! Cik ļoti viņš Eilu mīlēja! Ieniris sievietes dzīlēs, viņš sajuta, kā tās ieskauj viņa locekli ar siltiem un mitriem apskāvieniem, ierauj viņu sevī, alkst pēc viņa, līdz loceklis visā garumā iegāja viņā iekšā.

Jondalaru pārņēma dziļas baudas izjūtas, tās nāca viļņiem un pieskaņo­jās viņa kustībām. Eilai sniedzoties pretim, viņš ienira viņas dzīlēs atkal un atkal; sieviete bija pēc viņa izslāpusi un izjuta sāpīgas alkas. Ar me­žonīgu jūtu uzplūdu, bez jebkādām aizturēm, viņš, kāpinādams tempu, iegāja viņā un iznāca ārā; Eila katru reizi sniedzās pretim un izjuta, ka pašas sasprindzinājums aug kopā ar Jondalara spriedzi, līdz kulminācija, baudas virsotne, un pēdējais kaisles vilnis pārvēlās abiem pāri.

Jondalars atpūtās uz Eilas auguma, viņi atradās atklātās stepes pašā vidū, kurā modās jauna dzīvība. Tad pēkšņi, piespiedis mīļoto sievieti cieši sev klāt un paslēpis galvu pie viņas kakla, Jondalars izkliedza viņas vārdu: - Eila, ak, mana Eila, mana Eila!

Noskūpstījis jaunās sievietes kaklu un muti, viņš skūpstīja ari viņas aizvērtās acis. Tad, tikpat pēkšņi, kā bija sācis, apstājās. Pacēlies augšup, viņš skatījās uz sievieti.