Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Kad Jondalars atgrūda smago priekškaru un izgāja laukā, Danugs, negribēdams, lai viņa vārdus dzird, iečukstēja Ridagam ausī: - Vai mums vajadzētu viņam pateikt, ka Eila atrodas tieši pie ieejas? Ikreiz, kad Jondalars viņu ierauga, tā bēg projām.

-     Nē, viņš grib viņu redzēt. Viņa grib viņu redzēt. Taisa pareizos signālus, bet runā nepareizos vārdus, - Ridags ar zīmēm rādīja.

-     Tev taisnība. Bet kā viņi var to neredzēt? Kā lai viņi viens otru saprot?

-     Lai aizmirst par vārdiem un rāda zīmes, - Ridags deva padomu, smaidīdams nepavisam ne klanam ierastā smaidā, tad paņēma vilka kucēnu un ienesa to būdā.

Izgājis laukā, Jondalars atklāja to, ko jaunieši nebija viņam pateikuši. Eila stāvēja pie mītnes galvenās ieejas kopā ar abiem zirgiem. Viņa tik­ko bija nodevusi Vilku Ridaga aizbildniecībā un ar ilgām gaidīja, kad varēs ar abiem zirgiem doties garā, grūtā izjādē, lai atbrīvotos no sprie­dzes, ko izjuta. Raneks vēl pirms Pavasara festivāla gribēja saņemt viņas piekrišanu, bet jaunā sieviete nespēja izlemt, ko atbildēt. Viņa cerēja, ka izjāde palīdzēs noskaidrot domas. Ieraudzījusi Jondalaru, Eilas pirmā doma bija viņam piedāvāt izjāt ar Vīniju, kā jau viņa iepriekš bija to darījusi. Jātniece zināja, ka Zelandoni vīrs mīl Vīniju, un cerēja, ka viņa mīlestība uz zirgiem varētu viņus satuvināt. Bet viņa pati arī gribēja jāt. Jaunā sieviete bija pēc tā ilgojusies un šķita jau sagatavojusies jāt prom.

Paskatoties uz Jondalaru vēlreiz, viņai aizrāvās elpa. Viņš bija noskrā- pējis bārdu ar vienu no saviem asajiem krama nažiem un tagad izskatī­jās tieši tāpat kā toreiz, pagājušajā vasarā, kad abi kopā bija dzīvojuši ielejā; vīrieša izskats lika Eilai nosarkt, un viņas sirds sāka sisties ātrāk. Vīrietis, pats to neapzinoties, reaģēja uz viņas fiziskajiem signāliem; viņa magnētiskais acu skatiens sagūstīja jauno sievieti savā varā.

-    Tu esi atbrīvojies no bārdas, - Eila sacīja.

Pašai to neaptverot, viņa bija runājusi Zelandoni valodā. Pagāja kāds brīdis, līdz Jondalars saprata, kas bija mainījies, un pēc tam nespējā atturēties nepasmaidījis. Jau labu laiku viņš nebija dzirdējis savu dzimto valodu. Smaids Eilu iedrošināja, un viņai prātā ienāca kāda doma.

-     Grasījos izjāt ar Vīniju, un kādam ir jāsāk pieradināt arī Skrējēju pie jātnieka. Vai nevēlies doties mums līdzi un mēģināt iejāt Skrējēju? Šodien tam ir piemērota diena. Sniegs jau gandrīz ir nokusis, sāk pa­rādīties jauni zāles asni, un zeme vairs nav tik cieta, ja nu gadījumā kādam gadās nokrist, - izteikusi savu sakāmo, jaunā sieviete aizsteidzās pa priekšu, pirms vēl kaut kas nav noticis un Jondalars atkal neizmainās un neattālinās no viņas.

-    Ē… es nezinu, - vīrietis nespēja izlemt. - Biju domājis, ka vispirms pati vēlēsies viņu iejāt.

-     Skrējējs ir pieradis pie tevis, Jondalar, un nav svarīgi, kurš viņu pirmais iejāj, būs labāk, ja to darīs divi cilvēki kopā - viens to mierinās un apvaldīs, kamēr otrs kāps tam mugurā.

-     Šķiet, ka tev taisnība, - viņš atzina, saraucis pieri. Jondalars vēl joprojām bija neziņā, vai viņam vajadzētu doties stepē kopā ar Eilu, bet nezināja, kā lai atsaka, turklāt viņš nudien vēlējās izjāt ar Skrējēju. - Ja jau tu patiešām vēlies, lai jāju tev līdzi, domāju, ka varēšu to izdarīt.

-    Aiziešu pēc pavadas un vadīklas, ko tu viņam izgatavoji, - Eila teica un aizsteidzās uz zirgu piebūvi, pirms vēl vīrietis nebija pārdomājis. - Sāc vest zirgus augšā pa nogāzi.

Jondalars sāka šaubīties, vai tiešām viņš dara pareizi, bet Eila jau bija prom, pirms viņš paspēja izlemt citādi. Pasaucis zirgus, viņš sāka kāpt augšup uz plašo, līdzeno stepi. Jaunā sieviete viņus panāca, kad viņi jau gandrīz bija uzkāpuši pašā augšā. Viņa bija paņēmusi mugursomu, ūdens somu, kā arī pavadu un vadīklu. Kad viņi bija sasnieguši stepi, Eila veda savu ķēvi uz pakalniņu, kuru jau bija izmantojusi iepriekš, kad atļāva kādam no Lauvas apmetnes iemītniekiem izjāt ar Vīniju, it īpaši pašiem jaunākajiem. Ar trenētu lēcienu jātniece uzlēca gaiši brūnās ķēves mugurā.

-     Kāp augšā, Jondalar! Jāsim divatā.

-Jāsim divatā? - viņš jautāja, izjuzdams paniku. Viņš nebija domājis jāt ar Eilu divatā uz viena zirga un bija gatavs bēgt prom.

-    Tikai tik ilgi, līdz atradīsim kādu jauku vietiņu, kur ir līdzens lauks. Šeit mēs vēl nevaram sākt Skrējēja iejāšanu. Ērzelis var ieskriet gravā vai mesties lejā pa nogāzi, - viņa paskaidroja.

Jondalars jutās kā sprostā. Kā gan viņš var sacīt, ka nejās ar Eilu divatā mazu gabaliņu? Piegājis pie uzkalniņa, viņš uzmanīgi apsēdās jāteniski ķēvei mugurā, cenzdamies turēties pa gabalu un nepieskarties jaunajai sievietei. Tiklīdz vīrietis bija uzkāpis ķēvei mugurā, Eila deva signālu Vīnijai skriet pilnos auļos.