Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila bija uzzinājusi, ka nākamajā rītā pēc viņas un tumšādainā kaula apstrādes meistara kopīgi pavadītās nakts Jondalars bija devies garā pa­staigā, un nojauta, ka tas varētu būt saistīts ar viņas palikšanu Raneka gultā. Vai tā Jondalars demonstrēja to, ka Eila nav viņam vienaldzīga? Bet, par spīti tam, tagad Zelandoni vīrietis vēl vairāk no viņas izvairijās. To viņš darīja vienmēr, kad vien bija iespējams, un sarunājās vienīgi tad, kad bija nepieciešams. Eila nolēma, ka droši vien kļūdījusies. Jondalars viņu vairs nemīlēja. Jaunā sieviete jutās nelaimīga, kad beidzot sāka ar šo domu aprast, bet centās to neizrādīt.

Turklāt Raneks visiem pilnīgi skaidri darīja zināmu, ka viņš Eilu mīl. Viņš turpināja uzstāt uz viņas klātbūtni savā gultā un savienošanos ar viņu oficiālā kopdzīvē - lai Eila kļūtu par viņa sievieti. Beidzot jaunā sieviete piekrita atkal iet uz viņa gultu, galvenokārt tas notika Raneka sapratnes dēļ, bet Eila atturējās dot solījumu pastāvīgām un ilgstošām attiecībām. Eila pavadīja pie viņa vairākas naktis, bet tad nolēma atkal uz kādu laiku no tuvības atturēties, šoreiz jau viņai atteikt bija daudz vieglāk. Eila juta, ka viss pārāk ātri virzās uz priekšu. Raneks jau Pa­vasara festivāla laikā gribēja paziņot par abu Solījumu veidot kopdzīvi, līdz tam bija atlikušas vēl tikai dažas dienas. Jaunajai sievietei bija nepieciešams laiks, lai par to padomātu. Viņai patika dalīties Baudas veltē ar Raneku; tumšādainais vīrietis bija iemīlējies un mācēja viņu apmierināt, un viņai viņš patika. Īstenībā Eilai pat ļoti patika Raneks, bet kaut kā tomēr pietrūka. Viņa to izjuta kā kaut ko neskaidru, nepil­nīgu. Lai arī pati vēlējās, kaut to spētu, Eila tomēr nevarēja viņu iemīlēt.

Kad Eila atradās Raneka gultā, Jondalars nespēja gulēt un jaunā vī­rieša spriedze jau kļuva redzama itin visiem. Nezija domāja, ka Lauvas apmetnes viesis zaudējis vēl vairāk svara, bet bija grūti to pateikt, jo viņš bija ģērbies Taluta vecajās drēbēs, kas uz viņa auguma karājās, un uzaudzējis nekoptu ziemas bārdu. Pat Danugs pamanīja, ka Jondalars izskatās izdēdējis un nomocījies, un uzskatīja, ka viņš zina īsto iemeslu šai nelaimei. Jaunais puisis vēlējās, kaut spētu Zelandoni vīram kaut kā palīdzēt; viņam ļoti patika gan Jondalars, gan Eila, bet šajā lietā palīdzēt nespēja neviens. Pat ne Vilks, kaut gan kucēns viņam sniedza lielāku mierinājumu, nekā viņš domāja. Kad vien Eila devās pie Raneka, jaunais vilks uzmeklēja Jondalaru. Tas lika jaunajam vīrietim nejusties vienam savās bēdās un atraidījumā. Viņš vēl vairāk laika pavadīja kopā ar zirgiem, dažkārt viņš pat pārlaida nakti kopā ar tiem, lai izbēgtu no mājas iekšienē notiekošās, viņam mokošās situācijas, bet, kad Eila devās pie zirgiem, tad allaž atrada iemeslu, lai tur neatrastos.

Dažās nākamajās dienās laiks kļuva siltāks un Jondalaram kļuva aiz­vien grūtāk no jaunās sievietes izvairīties. Par spīti slapjdraņķim un palu ūdeņiem, viņa arvien biežāk izjāja ar zirgiem, un, kaut arī, Eilai at­griežoties zirgu piebūvē, viņš centās aizlavīties prom, vairākkārt viņam iznāca nomurmināt atvainošanās vārdus un aiziet pēc tam, kad netīšām nācās viņu satikt. Ļoti bieži arī Vilks tika ņemts līdzi izjādē, šad un tad arī Ridags, bet, kad viņa gribēja būt brīva no visiem pienākumiem, tad atstāja kucēnu mājās, lai, puikam par prieku, viņš par to parūpētos. Vīnija un Skrējējs bija labi iepazinuši jauno vilku un viņa sabiedrībā jutās pavisam brīvi, šķita, ka arī Vilkam patika zirgu kompānija - vai nu kopā ar Eilu jājot Vīnijas mugurā, vai skrienot blakus un cenšoties neatpalikt. Tā bija laba kāju izlocīšana un attaisnojums, lai jaunā sie­viete tiktu ārā no velēnu mitekļa, kas pēc garās ziemas šķita tik šaurs un ierobežojošs, bet viņa tomēr nespēja aizbēgt no spēcīgajām jūtām, kas virmoja viņai apkārt un pašas dvēselē.

Jaunā sieviete ar savu balsi bija sākusi uzmundrināt un iedrošināt Skrējēju, sākusi viņu pieradināt pie svilpiena un signāla, kamēr pati atradās Vīnijas mugurā, bet, kad saprata, ka vajadzētu Skrējēju piera­dināt pie jātnieka nešanas uz muguras, tā iedomājās par Jondalaru un atturējās to darīt. Tas nebija tik daudz apzinīgs lēmums, cik nogaidoša taktika un nepārvarama nojausma, ka kaut kā un kaut kad viss tomēr nokārtosies tā, kā viņa reiz bija cerējusi, un ka Jondalars kādu dienu sāks Skrējēju mācīt un ar to izjāt.