Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalars bija nomodā. Jaunais Zelandoni vīrs sastindzis nekustīgi gulēja, ieritinājies zvērādās, kad saprata, ka abi mīlnieki vienīgi atpūšas un nav vēl beiguši. Kad beidzot mītnē bija dzirdamas vienīgi guļošu ļaužu parastās skaņas, viņš vēl joprojām nebija aizmidzis. Savā prātā viņš atkal un atkal dzirdēja Eilas un Raneka izdotās mīlēšanās elsas un iztēlojās viņus kopā.

Ar pirmo gaismiņu, kas iezīmējās gar dūmu izvades vāku, pirms vēl pārējie apmetnes iemītnieki savās gultās sāka grozīties, Jondalars jau bija piecēlies un stūķēja guļamādas savā mugursomā. Tad, uzvilcis silto jaku un apavus, paņēmis pīķus un pīķu metēju, vīrietis klusām izgāja cauri pirmajai velvei un atgrūda priekškaru. Vilks gāja viņam līdzi, bet aizsmakušā čukstā Jondalars pavēlēja tam "palikt vietā" un ļāva priekškaram aiz savas muguras nokrist.

Tikko nokļuvis laukā, jaunais vīrietis uzlika galvā kapuci, lai pasargā­tos no asā vēja, un cieši to sasēja ap seju, atstādams tikai mazu sprau- dziņu, lai redzētu, kur likt kāju. Viņš uzvilka rokās cimdus, kas karājās piesieti aukliņās pie jakas piedurknēm, pārmeta pār plecu mugursomu un sāka kāpt augšup pa nogāzi. Zem vīrieša kājām krakšķēja sasalušais ledus, kad viņš smagiem soļiem brida uz priekšu palsajā, pelēkajā rīta gaismiņā, palicis pilnīgi viens un no karstajām asarām, kas ritēja pār vaigiem, neko neredzēdams.

Kad viņš bija sasniedzis nogāzes virsotni, vējš sāka pūst asāk un aukstāk, šaustīdams viņu ar skaudrām brāzmām. Jondalars apstājās, cenzdamies izlemt, uz kuru pusi doties, tad pagriezās uz dienvidiem un turpināja ceļu gar upes krastu. Iet bija grūti. Sals bija apklājis kūs­tošās sniega sanesas ar trauslu ledus kārtiņu, un ar katru sperto soli Jondalars iegrima dubļos līdz celim, no kurienes pēc tam bija jāvelk kāja laukā. Tur, kur nebija sadzītas sniega kaudzes, zeme bija cieta un raupja, un bieži arī slidena. Slidinādamies uz priekšu, jaunais vīrietis vienreiz pakrita un sasita gūžu.

Iestājoties ritam, saule neizlauzās cauri pelēkajām debesim. Vienīgā liecība par to, ka bija iestājies rīts, bija palsa, bet arvien gaišāka gaisma pie tumšajām, mākoņainajām debesīm. Nogrimis domās, Jondalars brida uz priekšu, tik tikko pievērsdams uzmanību, kurp gāja.

Kāpēc viņš nespēja paciest domu, ka Eila un Raneks ir kopā? Kāpēc viņam bija tik grūti ļaut sievietei izdarīt savu izvēli? Vai viņš Eilu gri­bēja tikai sev vien? Vai ari citi vīrieši reiz jutušies tāpat kā viņš tagad? Vai arī viņi izjutuši tādas sāpes? Vai tas bija tāpēc, ka kāds cits vīrietis pieskārās viņai? Vai tās bija bailes, ka viņš Eilu zaudēs?

Varbūt bija vēl kas vairāk? Vai viņš jutās tā, ka ir pelnījis Eilu zau­dēt? Viņa tik vienkārši stāstīja par savu dzīvi klanā, ka viņš to pieņēma tāpat kā visi pārējie šejienes ļaudis, līdz sāka prātot, ko viņa paša cilts varētu par to domāt. Vai arī ar Zelandoni ļaudīm viņa tikpat brīvi un nepiespiesti varētu runāt par savu bērnību? Eila tik labi sapratās ar Lau­vas apmetnes iemītniekiem. Viņi jauno sievieti pieņēma bez jebkādiem aizspriedumiem, bet vai tā būtu tad, ja viņi uzzinātu par Eilas dēlu? Jondalars negribēja tam ticēt. Ja jau viņš tik ļoti par viņu kaunējās, tad varbūt vajadzētu no viņas atteikties, bet tajā pašā laikā Zelandoni vīrietis nespēja paciest domu, ka viņam būtu Eila jāzaudē.

Beidzot drūmās pārdomas iztraucēja slāpes. Apstājies viņš sniedzās pēc ūdens somas, tad pēkšņi atcerējās, ka aizmirsis to paņemt līdzi. Pie nākamās kupenas Jondalars salauza sērsnas kārtiņu, ielika mutē sauju ar sniegu un pagaidīja, līdz tas izkūst. Viņam pat nebija par to jādomā, jo šāda rīcība jau bija ieaudzināta no agras bērnības - veldzē­jot slāpes, nekad neēst sniegu, bet vispirms to izkausēt, vēlams - ne mutē. Sniega ēšana atdzesēja ķermeni, un tā kausēšana mutē bija pats pēdējais glābiņš.

Aizmirstā ūdens soma lika vīrietim kādu brīdi apsvērt situāciju. Viņš aptvēra, ka bija arī aizmirsis paņemt līdzi pārtiku, bet drīz vien šīs ba­žas no prāta atkal izslīdēja. Viņš bija tā pārņemts ar atmiņām, ka vēl un vēlreiz pārcilāja prātā tās skaņas, ko bija naktī dzirdējis nākam no Lapsas pavarda puses, un domās iztēlojās iespējamās ainas.

Jondalars bija nonācis pie plaša sniega lauka un gandrīz vai neap­stājoties iebrida pamatīgā kupenā. Ja viņš būtu uzmanīgāk izpētījis apkārtni, tad, iespējams, būtu pamanījis, ka priekšā stāv kas vairāk par sniega kupenu, bet viņš par to nedomāja: Pēc pāris pirmajiem soļiem, pārlauzis trauslo ledu, vīrietis iekāpa nevis kupenā, bet gan līdz ceļiem iegrima ūdens peļķē. Adas apavi, kas bija apstrādāti ar taukiem, bija pie­tiekami ūdensnecaurlaidīgi, lai izturētu zināmu daudzumu sniega, pat slapjdraņķi, bet ne ūdeni. Aukstuma šoks beidzot novirzīja viņa domas no egocentriskās nodarbes. Salauzdams vēl nedaudz ledus, Jondalars izbrida ārā un sajuta, ka vējš vēl tikai pastiprina ķermeņa atdzišanu jau tā pārsalušajā augumā.