Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Raneks noguldīja Eilu kažokādās un paskatījās uz jauno sievieti. - Eila, tu esi tik skaista, tik ideāla. Es tik ļoti tevi gribu, gribu, lai tu vienmēr būtu man blakus. Ak, Eila… - viņš nopūtās, pieliecies iepūta viņai ausī un ieelpoja sievietes smaržu. Jaunā sieviete manīja, kā viņas lūpām pieplok liela, mīksta mute, un juta sevi atbildam uz viņa skūpstu. Pēc brīža Raneks uzlika roku uz Eilas vēdera, pēc tam sāka to lēnām apļot, izdarīdams maigus spiedienus.

Drīz pēc tam viņš pasniedzās un noglāstīja Eilas krūti, tad, pieliecis galvu, saņēma mutē cieto krūtsgaliņu un sāka to sūkt. Jaunā sieviete ievaidējās, kad dziļi sevī sajuta patīkamas trīsas, un pabīdīja savus gurnus tuvāk vīrietim. Ranekam piespiežoties sievietei klāt, viņa pret savām gūžām sajuta kaut ko siltu un cietu, vīrietis paņēma mutē otru cieto krūtsgaliņu un, spēcīgi sācis to zīst, izdvesa apmierinātas ska­ņas.

Noslidinājis roku viņai gar sāniem un gurniem, tad - pāri kājai un gūžu iekšpusē, vīrietis atrada viņas miklo atveri un iesniedzās dziļāk iekšā. Sajutusi, ka Raneks ar roku izbauda viņas dzīles, viņa paslējās vīrietim pretim. Sūkdams vienu krūti un pēc tam otru, viņš lēnām uz­gūlās viņai virsū un ielika galvu Eilai starp krūtīm.

- Ak, Eila! Mana skaistā un ideālā sieviete. Kā gan tev izdevās mani tik ātri uzbudināt? Tas ir Mātes dots talants un viņas noslēpumi, kurus tu pārvaldi. Mana ideālā sieviete…

Tumšādainais vīrietis atkal sāka zīst viņas krūtis, šoreiz jau daudz stiprāk, un Eila sajuta trīsas rodamies dziļi savā iekšienē. Savās dzīlēs viņa sajuta Raneka roku, kas kustējās iekšā un ārā, tad tā atrada vi­ņas baudas centru. Kad vīrietis to paberzēja, jaunā sieviete iekliedzās;

viņš sāka to darīt ritmiskāk, spēcīgāk un arvien ātrāk. Pēkšņi Eila jau bija gatava dzimumaktam; piespiedusies viņam tuvāk, sieviete pacēla gurnus, iekliedzās un sniedzās viņam pretim.

Raneks iekārtojās viņai starp kājām, Eila tās pacēla, palīdzēja viņam ieiet viņā un, sajutusi vīrieša locekli sevī, izdvesa kaislu vaidu. Vīrieša augums cilājās uz priekšu un atpakaļ, un, sajuzdams, kā tuvojas baudas mirklis, Raneks izkliedza viņas vārdu.

-    Ak, Eila, Eila! Es tik ļoti tevi gribu. Eila, kļūsti par manu sievieti! Kļūsti mana sieviete! - Raneks sacīja, kad tuvojās kulminācija. Sievietes kliedzieni pārgāja ritmiskās elsās. Tumšādainais vīrietis kustējās arvien ātrāk un ātrāk, līdz pār viņiem vēlās silts, neaprakstāmas baudas vilnis un aizrāva sev līdzi.

Cenšoties atgūt elpu, Eila smagi elsoja, kad Raneks sabruka pār viņu. Viņa tik ilgu laiku bija atturējusies no Baudas veltes. Pēdējā reize bija bijusi viņas pieņemšanas naktī, un tagad viņa saprata, ka tik daudz ir palaidusi garām un viņai tā tiešām pietrūcis. Raneks bija tik ļoti lai­mīgs, ka bija viņu ieguvis, tik dedzīgi bija vēlējies viņu iepriecināt un ļoti nopūlējies, bet jaunā sieviete bija tam daudz gatavāka, nekā pati spēja iedomāties; kaut arī viss bija noticis ļoti ātri, viņa nebūt nebija vīlusies.

-    Es jūtos brīnišķīgi, - Raneks čukstēja. - Eila, vai tu esi apmierināta un laimīga?

-    Jā, Ranek, ir tik patīkami dalīties Baudas veltē ar tevi, - jaunā sieviete atbildēja. Viņa dzirdēja, kā vīrietis nopūšas.

Abi gulēja mierīgi, izbaudīdami patīkamās izjūtas, bet Eilas domas atgriezās pie Raneka uzdotā jautājuma. Vai viņa bija laimīga? Viņa neju­tās nelaimīga. Raneks bija labs un iejūtīgs vīrietis, un viņa bija izjutusi baudu, taču… kaut kā pietrūka. Sajūtas nebija tādas, kā daloties Baudas veltē ar Jondalaru, bet jaunā sieviete nemācēja šo atšķirību saprast.

Varbūt tas bija tikai tāpēc, ka viņa vēl nebija pie Raneka pieradusi, viņa nodomāja, iekārtodamās ērtākā pozā. Eila sāka sajust vīrieša auguma smagumu. Pamanījis jaunās sievietes sakustēšanos, Raneks, uzsmaidījis viņai, pacēlās un, pavēlies uz sāniem, ērti iekārtojās blakus.

Ar degunu pieskāries sievietes kaklam, viņš iečukstēja ausī: - Eila, es mīlu tevi. Es tik ļoti tevi gribu. Saki, ka būsi mana sieviete.

Eila neatbildēja. Viņa nevarēja sacīt jā un nespēja arī pateikt nē.

Sakodis zobus un ieķēries guļamādās, Jondalars savilka tās dūrē un pret savu gribu klausījās murmināšanā, smagā elpā un intensīvā rit­misku kustību troksnī, kas nāca no Lapsas pavarda puses. Pārvilcis zvērādas pāri galvai, viņš tomēr nespēja nedzirdēt apspiestās Eilas el­sas. Lai neizdotu nekādas skaņas, jaunais vīrietis iekodās ar zobiem zvērādā, bet kaut kur dziļi rīklē viņa paša balss izlauzās ar sāpīgu klie­dzienu un galēju izmisumu. Vilks ieklausīdamies iesmilkstējās, piespie­dās cieši klāt un nolaizīja sāļās asaras, kuras vīrietis centās apslāpēt.

Viņš nespēja to izturēt. Jondalars nespēja paciest domu, ka Eila guļ kopā ar Raneku. Bet tā bija viņas un ari viņa paša izvēle. Un, ja nu viņa atkal atgriezīsies kaula riku meistara gultā? Viņš nespēs vairs tajā no­klausīties. Bet ko gan viņš varēja darīt? Aiziet. Viņš varēja aiziet. Viņam bija jādodas prom. Rītdien. No rīta, ar pirmo gaismiņu, viņš dosies prom.