Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Viņš nodomāja: "Cik muļķigi gan esmu rīkojies! Man pat nav līdzi drēbju, ko pārvilkt. Nav ne pārtikas, ne ūdens somas. Man jādodas atpakaļ. Neesmu sagatavojies ceļošanai, par ko gan es biju domājis?" Pats sev viņš atzinās, par ko bija domājis, un aizvēra acis, kad sāpes pārņēma visu augumu.

Viņš sajuta, ka no nepatīkamā slapjuma kājas un apakšstilbi ir nosa­luši. Jondalars prātoja, vai pirms došanās atpakaļ nevajadzētu mēģināt izžāvēt apavus, tad aptvēra, ka viņam nemaz nav līdzi ari uguns ak­mens, pat nekādi materiāli uguns iekuršanai, taču apaviem bija mamuta ādas filca zoles. Pat samirkuši, tie pasargās viņa pēdas no salšanas, ja vien viņš turpinās kustēties. Jaunais vīrietis devās atpakaļ, šaustīdams sevi par tādu muļķīgu izlēcienu un tomēr baidīdamies par katru sperto soli.

Ejot atpakaļ pats pa savām pēdām, viņš domāja par brāli. Jondalars atcerējās to reizi, kad Tonolans pie Lielās Mātes upes deltas tika ierauts plūstošajās smiltīs un brālis bija gribējis tur palikt un nomirt. Tagad viņš pirmo reizi pilnībā saprata brāli - kāpēc pēc Džetamio nāves To­nolans bija zaudējis vēlmi dzīvot. Viņš atcerējās, ka brālis bija izvēlējies palikt dzīvot pie tiem ļaudīm, pie kuriem piederēja viņa iemīļotā sie­viete. Bet Džetamio bija dzimusi pie upes ļaudīm. Savukārt Eila Mamutu ciltij bija tāda pati svešiniece kā viņš pats. Nē, viņš pats sevi palaboja - tā nav taisnība. Tagad Eila pieder pie Mamutu cilts.

Pamanījis, ka mītne nav vairs tālu, viņš ieraudzīja, ka uz viņa pusi nāk liela, dūšīga figūra.

-     Nezija bija par tevi uztraukusies un sūtīja mani tevi meklēt. Kur tu biji pazudis? - Taluts apjautājās, iedams jaunajam vīrietim aiz mu­guras.

-     Devos pastaigā.

Lielais vadonis pamāja ar galvu. Tas, ka Eila bija dalījusies Baudas veltē ar Raneku, vairs nebija nekāds noslēpums, bet arī Jondalara cie­šanas vairs nebija tikai viņa paša personiskā problēma.

-    Tev ir slapjas kājas.

-     Iekāpu peļķē, domādams, ka tā ir kupena.

Ejot lejā pa nogāzi uz Lauvas apmetni, Taluts sacīja: - Jondalar, tev nekavējoties jāpārauj sausi apavi. Man ir viens lieks pāris, es tev to iedošu.

-     Paldies, - jaunākais vīrs pateicās, pēkšņi sajuzdamies kā pilnīgs svešinieks. Viņam nebija nekā, viņš bija pilnīgi atkarīgs no Lauvas apmetnes ļaužu labās gribas, viņam pat nebija vajadzigā apģērba un pārējo lietu, kas nepieciešamas ceļošanai. Jondalaram ļoti nepatika neko lūgt, bet citas izejas nebija, ja jau bija izlēmis doties prom, un, tiklīdz viņš būs prom, tā vairs neēdīs viņu pārtiku un neizteiks nekādas citas prasības pēc Lauvas apmetnes resursiem.

-     Tad beidzot tu pārnāci! - Nezija iesaucās, kad Jondalars iegāja būdā. - Jondalar! Tu esi pārsalis un izmircis! Novelc tos slapjos zābakus, un es tev sarūpēšu karstu tēju.

Nezija atnesa viņam karstu dzērienu, un Taluts iedeva vecu zābaku pāri un sausas bikses. - Tu vari to visu paturēt, - viņš sacīja.

-    Talut, esmu pateicīgs par visu, ko esi manā labā darījis, bet man tev jālūdz vēl viens pakalpojums. Man jādodas prom. Jāatgriežas savās mājās. Esmu jau ļoti ilgu laiku bijis prom no mājām. Ir pienācis laiks atgriezties, tikai man vajadzīgas ceļošanai nepieciešamās lietas un ne­daudz pārtikas. Tiklīdz gaiss iesils, ceļā būs vieglāk atrast pārtiku, bet man noderētu nedaudz ēdamā ceļojuma sākumam.

-    Es labprāt tev iedošu visu, kas nepieciešams. Kaut ari mans apģērbs tev ir nedaudz par lielu, varēsi to valkāt, - lielais vadonis sacīja, tad, pasmaidījis un noglaudījis vareno, sarkano bārdu, piebilda: - Bet man ir prātā kāda labāka doma. Kāpēc nepalūgt Talijai, lai tevi apģērbj?

-     Kāpēc Talijai? - Jondalars izbrīnījies pajautāja.

-     Viņas pirmais vīrs bija apmēram tava auguma, un esmu pārlie­cināts, ka viņai joprojām saglabājušās viņa drēbes. Tām ir vislabākā kvalitāte, Talija par to parūpējās.

-     Bet kāpēc lai viņa tās atdotu man?

-    Tu vēl joprojām neesi saņēmis sev pienākošos daļu, un viņa jūtas tev parādā. Ja pateiksi, ka vēlies to saņemt ceļojuma apģērbā un piede­rumos, viņa parūpēsies, lai tu dabūtu pašu labāko, kas mums pieejams, lai tiktu vaļā no sava pienākuma, - Taluts skaidroja.

-     Labi, - Jondalars ar smaidu atbildēja. Viņš bija aizmirsis par derī­bām, kurās bija vinnējis. Šī apziņa, ka nav pavisam palicis bez jebkā­diem līdzekļiem, lika viņam justies labāk. - Es viņai to paprasīšu.

-     Bet tu taču neplāno doties prom, ko?

-     Plānoju gan. Tiklīdz sarūpēšu visu nepieciešamo, - Jondalars ap­stiprināja.

Vadonis piesēda, lai turpinātu nopietnu sarunu. - Tagad nu gan vēl nav prāta darbs doties ceļojumā. Viss kūst. Paskaties, kas notika, kad izgāji vien pastaigā, - Taluts sacīja, - un es cerēju, ka nāksi kopā ar mums uz Vasaras sapulci un piedalīsies mamutu medībās.

-     Es gan nezinu, - Jondalars svārstījās. Pamanījis Mamutu, kas pie viena no pavardiem ieturēja maltīti, viņš atcerējās Eilu. Jaunais vīrietis nebija pārliecināts, ka spēs izturēt kaut jel vienu dienu. Kā gan viņš varētu palikt līdz Vasaras sapulcei?