Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalars zināja, ka Raneks lielākoties sava laika pavada tieši pie Mamuta pavarda. Kaut arī viņam nepatika tos abus redzēt kopā, Ze­landoni vīrietis zināja, ka Eila ar tumšādaino vīrieti nav vairs stājusies intīmās attiecībās, un šķita, ka izvairījās no jebkura cieša kontakta ar viņu. Jaunās sievietes uzvedība bija nomierinājusi viņa satraukto prātu, un Jondalars šo situāciju pieņēma, tāpēc nebija gatavs ieraudzīt tādu skatu, ka Eila kopā ar Raneku vēlu vakarā, kad visi gatavojās doties pie miera, kopā devās uz Lapsas pavardu. Sākumā viņš nespēja tam noticēt. Jondalars pieņēma, ka viņa tikai aizies kaut ko paņemt un pēc tam atgriezīsies savā gultā. Viņš aptvēra jaunās sievietes nodomu pavadīt nakti kopā ar kaula rīku amatnieku tikai tad, kad viņa deva Vilkam komandu atgriezties pie Mamuta pavarda.

Bet, kad Jondalars to saprata, viņa galvā it kā eksplodēja uguns lies­mas, kas pa visu jaunā vīrieša augumu izplatīja svelošas sāpes un nik­numu. Viņš bija izmisumā. Zelandoni vīra pirmā doma bija steigties uz Lapsas pavardu un atraut Eilu no Raneka. Prātā viņš iztēlojās, kā Raneks par viņu smejas, tāpēc gribēja sasist tumšo, smaidīgo seju lupatās, iznī­dēt nievājošo un izsmējīgo smaidu. Jondalars visiem spēkiem cīnījās, lai atgūtu pašsavaldīšanos, un beidzot paķēra silto jaku un izskrēja laukā.

Lieliem malkiem kampdams auksto gaisu un cenzdamies apslāpēt svelošo greizsirdību, viņš gandrīz vai apsaldēja plaušas. Agrā pavasara aukstuma vilnis, kad nakti temperatūra bija nokritusies zem nulles, bija sastindzinājis zemi, pārvērtis urdziņas nedrošos slidkalniņos un dubļus - grambās un rievās, padarīdams iešanu visai grūtu. Tumsā, zaudējis līdzsvaru, Jondalars centās nepakrist. Sasniedzis zirgu piebūvi, viņš iegāja iekšā.

Vīnija sprauslājot viņu sveicināja, un Skrējējs, alkdams pēc mīlestī­bas, tumsā piebakstīja ar purniņu. Garajā, grūtajā ziemā Jondalars bija daudz laika pavadījis kopā ar zirgiem, bet nepastāvīgajā pavasarī - pat vēl vairāk. Zirgi priecājās par viņa sabiedrību, un jaunais vīrietis atslā­binājās viņu kompānijā, kurā viņu pieņēma sirsnīgi un bez ierunām. Iekšējā priekškara kustība piesaistīja viņa uzmanību. Pēc brīža viņš uz savas kājas sajuta ķepas un izdzirdēja lūdzošu smilkstēšanu. Pasniedzies tumsā, Jondalars pacēla Vilku uz rokām.

- Vilk! - viņš smaidīdams ierunājās, bet, kad dzīvnieks dedzīgi vēlē­jās nolaizīt viņa seju, atrāvās atpakaļ. - Ko tu šeit dari? - Tad smaids no jaunā vīrieša sejas pazuda. - Viņa arī tev lika iet projām, vai ne? Tu esi pieradis, ka Eila visu laiku atrodas tev blakus, tāpēc tagad tev viņas pietrūkst. Zinu, kā tu jūties. Ir grūti pierast gulēt vienam pēc tam, kad viņa tev gulējusi blakus.

Glāstot un bužinot Vilku, Jondalars sajuta, ka spriedze lēnām izzūd, un viņš negribēja izlaist dzīvnieku no rokām. - Vilk, ko man ar tevi darīt? Negribu, lai tu dodies atpakaļ. Domāju, ka varu atļaut tev gulēt man blakus.

Tad Jondalars sarauca pieri, aptvēris, ka ir saskāries ar dilemmu. Kā gan viņš atgriezīsies savā gultā kopā ar vilka kucēnu? Laukā bija auksts, un viņš nebija pārliecināts, ka mazais vilcēns vēlēsies iet kopā ar viņu ārā, bet, ja viņš dosies iekšā, cauri Mamuta pavardam, tad, lai nonāktu savā gultā, būs jāiet cauri Lapsas pavardam. Nekas šajā pasaulē nespētu Jondalaru piespiest iet cauri Lapsas pavardam, lai nokļūtu savā gultā. Jaunais vīrietis nožēloja, ka nav paņēmis šeit līdzi guļamādas. Piebūvē bez ugunskura bija vēss, bet, ieritinoties guļamādās un noliekoties bla­kus zirgiem, būtu gana silti. Viņam nebija izvēles. Jondalaram bija jāved kucēns līdzi laukā un jāiet iekšā pa galveno būdas ieeju.

Noglāstījis zirgus un piespiedis kucēnu cieši pie krūtīm, jaunais Ze­landoni vīrietis pavēra priekškaru un izgāja laukā aukstajā naktī. Vējš jau bija pieņēmies spēkā un, iesitis viņam sejā ledainu pļauku, atrāva vaļā silto jaku. Vilks centās piespiesties ciešāk klāt un iesmilkstējās, bet nepakustējās, lai skrietu prom. Jondalars uzmanīgi virzījās pa cieto, sasalušo zemi un, sasniedzis ieejas arku, atviegloti uzelpoja.

Ēdienu gatavošanas pavarda teritorijā un visā mītnē valdīja klusums. Piegājis pie savas guļvietas, Jondalars nolika vilcēnu zemē un noprie­cājās, ka dzīvnieks izrādīja vēlmi palikt pie viņa. Ātri novilcis silto jaku un apavus, viņš ielīda migā, Vilku paņēmis līdzi. Jaunais vīrietis bija atklājis, ka atrasties uz plikas zemes atklāta pavarda teritorijā nav tik silti kā ierobežotā telpā uz gultas paaugstinājuma, tāpēc viņš gulēja ar visām drēbēm un tās allaž bija saburzītas. Pagāja kāds brītiņš, līdz viņš ērti iekārtojās un norima, bet siltais spalvu kušķītis jau bija ieritinājies viņam blakus un aizmidzis.

Jondalaram gan nepalaimējās iemigt. Tiklīdz viņš aizvēra acis, tā ieklausījās nakts skaņās un sastinga. Parastā elpošana, čabināšanās, klepošana un sačukstēšanās bija tikai fona troksnis, kuru varēja ignorēt, bet šonakt Jondalara ausis dzirdēja to, ko negribēja dzirdēt.