Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Zinu, ka ar māti var būt grūti, bet viņa ir tik daudz zaudējusi. Vai zini, ka viņa bija sieviešu līnijas vadone?

-     Man jau tā likās.

-    Es biju vecākā no četriem bērniem, man bija divas māsas un brā­lis… kad tas notika, biju apmēram Latijas gados. Māte aizveda mani uz Brieža apmetni, lai iepazīstinātu ar viņu sieviešu vadones dēlu. Viņa gribēja sarunāt mūsu kopdzīvi. Es negribēju uz turieni iet, un, kad satiku to puisi, viņš man neiepatikās. Biju par viņu vecāka, bet mani vairāk uztrauca mans ieņemamais stāvoklis nekā pašas jūtas, un pirms ciemošanās beigām māte jau panāca manu piekrišanu. Mūsu kāzas tika noliktas uz nākamo vasaru. Kad atgriezāmies savā apmetnē… ak, Eila, tas bija šausmīgi… - Fralija aizvēra acis, cenšoties kontrolēt savas emo­cijas.

-     Neviens nezina, kas notika… bija izcēlies ugunsgrēks. Mūsu ap­metne bija veca, to vēl bija cēlis manas mātes tēvocis. Ļaudis runāja, ka jumta klājums, koks un kauli bija izžuvuši. Viņi domāja, ka tas sācies naktī… neviens netika ārā…

-     Fralij, man tik žēl, - Eila izteica līdzjūtību.

-    Mums nebija, kurp iet, tāpēc atgriezāmies Brieža apmetnē. Visiem bija mūs žēl, bet īsti laimīgi par mūsu ierašanos viņi nebija. Tās apmet­nes ļaudis baidījās, ka neatnesam arī viņiem savu nelaimi, turklāt bijām zaudējušas savu stāvokli. Viņi gribēja lauzt vienošanos par kāzām, bet Krouzija vērsās pēc taisnības pie Māsu Padomes, kas lika viņiem pildīt solīto. Ja viņi to nebūtu darījuši, tad Brieža apmetne būtu zaudējusi ietekmi un stāvokli. Tā nu es tajā vasarā apprecējos. Māte teica, ka man tas jādara. Tas bija viss, kas mums bija atlicis, bet šajā kopdzīvē nebija nekādas laimes, ja nu vienīgi ieguvu Krisaveku un Tašeru. Māte allaž ar visiem strīdējās, īpaši jau ar manu vīru. Viņa bija pieradusi būt sieviešu vadone, pieradusi pieņemt lēmumus un baudīt citu ļaužu cieņu. Viņai nebija viegli to visu zaudēt. Māte nespēja no tā visa atteik­ties un samierināties. Ļaudis sāka viņu uzskatīt par rūgtuma pilnu un kašķīgu sievu, kam patīk sūdzēties, un vairs nevēlējās uzturēties viņas sabiedrībā. - Fralija apklusa un pēc tam turpināja:

-     Kad manu vīru nobadīja sumbrs, Brieža apmetnes ļaudis sacīja, ka nesam viņiem vienīgi neveiksmes, un lika mums doties prom. Māte centās man sarunāt nākamo kopdzīvi. Par mani tika izrādīta interese. Man joprojām bija tas stāvoklis, kuru mantoju no dzimšanas, to neviens nevar atņemt, bet neviens negribēja pieņemt māti. Visi uzskatīja, ka viņa nes vienīgi neveiksmi, bet, manuprāt, ļaudīm vienkārši nepatika viņas nemitīgā sūkstīšanās. Tomēr nevarēju māti par to vainot. Ļaudis viņu vienkārši nesaprata.

Vienīgais, kas izteica mums abām piedāvājumu, bija Frabeks. Viņam nebija nekā daudz, ko piedāvāt… - Fralija pasmaidīja, - bet viņš pie­dāvāja visu, kas viņam bija. Sākumā nebiju pārliecināta, ka gribu viņa piedāvājumam piekrist. Viņam nebija nekāds dižais stāvoklis, un Fra­beks ne vienmēr zina, kā jāuzvedas… viņš mulsina māti. Viņš grib būt noderīgs, tāpēc, sakot riebīgas lietas par… citiem cilvēkiem, cenšas sev piesaistīt uzmanību un būt svarīgs. Nolēmu pamēģināt dzīvot ar viņu kopā. Kad mēs atgriezāmies un es pateicu, ka vēlos pieņemt Frabeka piedāvājumu, māte bija pārsteigta. Viņa nekad nav sapratusi…

Fralija paskatījās uz Eilu un mīļi pasmaidīja. - Vai spēj iedomāties, kā ir dzīvot kopā ar tādu cilvēku, kurš tevi negrib un jau no paša sākuma nekad nav par tevi rūpējies? Un pēc tam atrast tādu vīrieti, kurš tevi tik ļoti vēlas, ka ir gatavs atteikties no visa, kas viņam ir, un apsola tev sniegt visu, kas viņam reiz būs? Pirmajā naktī, kad kopā devāmies projām, viņš pret mani izturējās kā… pret īpašu dārgumu. Frabeks ne­spēja noticēt, ka drīkst man pieskarties. Viņš lika man justies… nespēju to izskaidrot… gribētai. Kad esam vieni, viņš joprojām tā pret mani izturas, bet jau pašā sākumā viņi ar māti sāka ķīvēties. Eila, kad starp abiem pacēlās goda jautājums, vai man vajadzētu griezties pie tevis pēc palīdzības, es nespēju sagraut Frabeka pašcieņu.

-     Fralij, šķiet, ka es to saprotu.

-     Visu laiku mēģināju sev iegalvot, ka nav jau tik slikti, bet tavas zāles man tiešām palīdzēja. Allaž ticēju, ka Frabeks savas domas mainīs, kad šis brīdis pienāks, bet gribēju, lai tā būtu viņa paša doma, nevis kaut kas tāds, ko esmu viņam uzspiedusi.

-     Priecājos, ka viņš savas domas mainīja.

-     Bet nezinu, ko būtu darījusi, ja mans bērniņš būtu…

-     Pat vēl tagad mēs nevaram būt pilnīgi drošas, bet šķiet, ka tev taisnība. Mazulīte patiešām izskatās spēcīgāka, - Eila piekrita.

Fralija pasmaidīja. - Esmu izdomājusi viņai vārdu. Domāju, ka Fra­beks priecāsies. Esmu nolēmusi viņu nosaukt par Bektiju.

Eila stāvēja pie tukša produktu uzglabāšanas paaugstinājuma un šķiroja dažādus kaltētus augus - tur atradās mazas mizu kaudzītes, saknes, sēklas, stublāju čupiņas, bļodiņas ar kaltētām lapām, ziedi, augļi un daži veseli augi. Viņai tuvojās Raneks, cenzdamies klusi pielavīties un turēdams kaut ko aiz muguras.

-     Eila, vai esi aizņemta? - viņš pajautāja.